3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 64. pantam. 3.1. Ministru kabinetam dotā pilnvarojuma saturs esot plašs. Ministru kabinetam esot piešķirtas tiesības noteikt nosacījumus elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus, noteikt kritērijus ražotāju kvalifikācijai Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta pirmajā daļā minēto tiesību iegūšanai, kā arī kārtību, kādā var atteikties no saņemtajām tiesībām, un kārtību, kādā nosakāma elektroenerģijas cena atkarībā no atjaunojamo energoresursu veida. Tāpat Ministru kabinets esot pilnvarots noteikt obligātā iepirkuma apjoma noteikšanas, īstenošanas un uzraudzības kārtību, tā izmaksu segšanas kārtību, kā arī pasākumus, lai veicinātu elektroenerģijas ražošanu no biomasas. Ekonomikas attīstības prognozes attiecībā uz elektroenerģijas galapatēriņu 2020. gadā esot liecinājušas par būtisku elektroenerģijas galapatēriņa samazinājumu. Elektroenerģijas galapatēriņa apjoms esot viens no faktoriem, kas ietekmē obligātā iepirkuma izmaksas un attiecīgi rada obligātā iepirkuma komponentes (turpmāk - OIK) pieaugumu. Apstrīdētā norma esot pieņemta, lai novērstu nesamērīgu OIK ietekmi uz elektroenerģijas kopējo cenu un tādējādi aizsargātu visu elektroenerģijas lietotāju tiesības saņemt elektroenerģiju par prognozējamu cenu. Tādā veidā Ministru kabinets esot rīkojies, lai sasniegtu Elektroenerģijas tirgus likuma 2. pantā likumdevēja noteikto mērķi - veicināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu Latvijā un vienlaikus nodrošināt to, ka OIK nesamērīgi neietekmēs elektroenerģijas kopējo cenu. Apstrīdētajā normā esot iekļauts jauns nosacījums, saskaņā ar kuru elektroenerģijas ražotāji noteiktu laiku nevar iegūt tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros vai tiesības saņemt garantētu maksu par uzstādīto elektrisko jaudu. Neizpildoties šim nosacījumam, ražotājs neesot tiesīgs kvalificēties valsts atbalsta saņemšanai. 3.2. Spēkā esošais atbalsta mehānisms esot izstrādāts, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. septembra direktīvā 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas izmantošanas veicināšanu iekšējā tirgū, kas saražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, (turpmāk - Direktīva 2001/77/EK) Latvijai noteikto mērķi attiecībā uz elektrības patēriņu. Tomēr 2009. gada 25. jūnijā stājusies spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (turpmāk - Direktīva 2009/28/EK). Ņemot vērā elektroenerģijas cenas pieauguma risku, kā arī ievērojot Direktīvas 2009/28/EK preambulas 27. punktā ietverto norādi uz sabiedrības atbalsta nepieciešamību atjaunojamās enerģijas izmantošanas veicināšanai, arī Latvijā esot bijis nepieciešams ieviest izmaiņas normatīvajā regulējumā. Laikā, kad tika pieņemta apstrīdētā norma, Saeimā esot notikušas diskusijas par likumprojektu "Atjaunojamās enerģijas likums", ar kuru plānots ieviest Direktīvas 2009/28/EK prasības un izveidot tādu atbalsta mehānismu, kas atbilstu tirgus prasībām. Tomēr likumdevējs likumprojekta "Atjaunojamās enerģijas likums" izstrādi neesot turpinājis. Tādēļ, lai novērstu nesamērīgu elektroenerģijas kopējās cenas pieaugumu, esot veikti vairāki kompleksi nozares sakārtošanai nepieciešami pasākumi, citastarp arī pieņemta apstrīdētā norma kā pārejas regulējums līdz jauna atbalsta mehānisma ieviešanai.