4. Article

Pieaicinātā persona - Ekonomikas ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 64. pantam. 4.1. Ekonomikas ministrija pievienojas Ministru kabineta paustajam viedoklim, ka apstrīdētā norma pieņemta nolūkā aizsargāt elektroenerģijas lietotāju tiesības saņemt elektroenerģiju par prognozējamu cenu un novērst nesamērīgu OIK ietekmi uz elektroenerģijas kopējo cenu. Pieņemot apstrīdēto normu, Ministru kabinets esot rīkojies tam piešķirtā pilnvarojuma robežās. Apstrīdētajā normā esot iekļauts jauns nosacījums, kuram izpildoties ražotāji iegūst tiesības kvalificēties elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros. Turklāt apstrīdētā norma neesot attiecināma uz tiem komersantiem, kuri jau ieguvuši tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Tādējādi, pieņemot apstrīdēto normu, attiecībā uz tiem komersantiem, kuri jau saņēmuši tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros vai tiesības saņemt garantētu maksu par elektrostacijā uzstādīto jaudu, esot ievērots tiesiskās paļāvības princips. 4.2. Ekonomikas ministrija piekrīt Ministru kabineta argumentiem, ka ar apstrīdētās normas pieņemšanu neesot pārkāptas Direktīvas 2009/28/EK prasības attiecībā uz Latvijai noteiktā mērķa sasniegšanu atjaunojamās enerģijas jomā. Direktīvas 2009/28/EK prasības dalībvalstīm esot saistošas, tomēr tas, ar kādiem līdzekļiem šīs direktīvas mērķi tiks sasniegti, paliekot katras dalībvalsts kompetencē. Turklāt ne vienmēr atbalsta mehānismi esot novirzāmi tieši elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem. Ikviena dalībvalsts esot tiesīga izvēlēties, kāda loma katram no enerģētikas sektoriem (elektroenerģija, siltumenerģija, transports) būtu piešķirama. Latvijā 2013. gadā elektrības sektors veidojis vien 16 procentus no enerģijas galapatēriņa. Svarīgāk esot veicināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu siltumapgādes nozarē, jo siltumenerģijas īpatsvars enerģijas galapatēriņā 2013. gadā sasniedzis 58 procentus. 4.3. Apstrīdēto normu varot uzskatīt par pārejas regulējumu līdz jauna atbalsta mehānisma izveidei. Apstrīdētā norma tās sākotnējā redakcijā esot pieņemta tāpēc, ka tobrīd Saeimā risinājušās diskusijas par likumprojektu "Atjaunojamās enerģijas likums", kas citastarp paredzējis ieviest jaunus atbalsta mehānismus atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanai, lai tādējādi nodrošinātu Direktīvas 2009/28/EK mērķu sasniegšanu. Vēlāk apstrīdētajā normā noteiktais termiņš ticis pagarināts līdz 2016. gada 1. janvārim, jo bijis nepieciešams panākt efektīvāku atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Proti, lai Latvija izpildītu savu apņemšanos attiecībā uz plašāku no atjaunojamiem energoresursiem ražotas enerģijas patēriņu, arī periodā līdz 2020. gadam esot nepieciešami valsts atbalsta pasākumi. Tomēr vajagot ņemt vērā Eiropas Komisijas vadlīnijās "Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.-2020. gadam" noteikto, proti, to, ka, sākot ar 2016. gadu, būs nepieciešams pāriet uz tirgus principiem atbilstošu valsts atbalsta mehānismu. Šā iemesla dēļ esot secināts, ka līdzšinējo atbalstu saskaņā ar Noteikumiem Nr. 262 pēc 2016. gada 1. janvāra vairs nebūs iespējams turpināt.