11. Article

Satversmes 100. pantā noteikto tiesību uz vārda brīvību neatņemama sastāvdaļa ir ikvienas personas individuālas tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju. Lai gan Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā esošajā lietā neviena persona nav lūgusi sniegt informāciju par disciplinārlietu, kas ierosināta pret konkrētu tiesnesi, tomēr no pieteikuma juridiskās argumentācijas un citiem lietas materiāliem secināms, ka izskatāmā lieta ir saistīta tieši ar ikvienas personas tiesībām brīvi iegūt informāciju. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka personas tiesības iegūt informāciju ir neierobežotas, ciktāl likums nenosaka pretējo [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 6. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-02(99) secinājumu daļas 2. punktu]. 11.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 100. panta saturs pilnīgāk atklājams, ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) 1966. gada 16. decembra Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 19. pantu, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 10. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 11.1. punktu). ANO Cilvēktiesību komiteja norādījusi, ka Pakta 19. panta 2. punktā ir nostiprinātas tiesības uz pieeju informācijai, kas atrodas valsts institūciju, tostarp pie tiesu varas atzara piederošo institūciju, rīcībā, neatkarīgi no informācijas glabāšanas formas, avotiem un radīšanas laika. Valstīm jānodrošina nepieciešamās procedūras, lai indivīdi varētu piekļūt informācijai, piemēram, paredzot noteiktu tiesisko regulējumu informācijas atklātības jomā [sk.: General Comment No. 34: Freedom of opinion and expresion (Art. 19): 10/09/2011. CCPR/C/GC/34, paras 7, 18]. Savukārt saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksi Konvencijas 10. panta pirmā daļa nav iztulkojama kā visaptverošas tiesības uz piekļuvi informācijai, kas ir valsts institūciju rīcībā (sk.: Harris D., O'Boyle M., Bates E., Buckley C. Harris, O'Boyle & Warbrick: Law of the Europe Convention on Human Rights. Third edition. Oxford: Oxford University, 2014, p. 620). Apstrīdētā norma attiecas uz informāciju, kas saistīta ar vienu no valsts varas atzariem, proti, tiesu varu. Minētās informācijas turētājs ir valsts varas institūcija. Viena no valsts varas atzariem - tiesu varas - uzdevums ir gādāt par to, lai, spriežot tiesu, tiktu garantēta valsts konstitūcijas normu, likumu un citu tiesību aktu īstenošana, tiesiskuma principa ievērošana, kā arī aizsargātas cilvēka tiesības un brīvības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 26. punktu). Tiesu vara aizstāv taisnīgumu kā vienu no tiesiskas valsts pamatvērtībām un darbojas sabiedrības interesēs. Informācija par tiesu varas darbību ir atzīstama par informāciju sabiedrības interesēs. To savā praksē ir norādījusi arī ECT (sk., piemēram, ECT Lielās palātas 2015. gada 23. aprīļa sprieduma lietā "Morice v. France", pieteikums Nr. 29369/10, 128. punktu). Ar informāciju par tiesu varas darbību visupirms saprotama informācija par tiesu sistēmas institucionālo uzbūvi, tiesām un to kompetenci, tiesās izskatāmajām lietām, to izskatīšanas principiem un kārtību, kā arī galīgajiem nolēmumiem šajās lietās, tiesnešiem, viņu iecelšanas un apstiprināšanas kārtību. Ievērojot tiesu varas nozīmi demokrātiskā sabiedrībā un tiesu varai uzticētās funkcijas, ikvienai personai jābūt nodrošinātām tiesībām brīvi iegūt informāciju par tiesu varas darbību. Turklāt šīm tiesībām, kā arī to īstenošanas kārtībai jābūt noteiktai normatīvajos aktos. 11.2. Izskatāmā lieta ir saistīta ar noteikta veida informāciju un dokumentiem par tiesu varas darbību, kas atrodas to institūciju vai amatpersonu rīcībā, kurām ir tiesības ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi vai izskatīt lietas par tiesnešu disciplinārpārkāpumiem. Minēto institūciju un amatpersonu kompetenci regulē likuma "Par tiesu varu" un Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma normas. Saskaņā ar Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 1. panta pirmo daļu tiesnesi var saukt pie disciplinārās atbildības par: 1) tīšu likuma pārkāpumu tiesas lietas izskatīšanā; 2) darba pienākumu nepildīšanu vai lietas izskatīšanā pieļautu rupju nolaidību; 3) necienīgu rīcību vai tiesnešu ētikas kodeksa normu rupju pārkāpumu; 4) administratīvu pārkāpumu; 5) atteikšanos pārtraukt savu piederību pie partijām vai politiskajām organizācijām; 6) likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" paredzēto ierobežojumu un aizliegumu neievērošanu. Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 3. panta pirmajā daļā noteikti seši subjekti, kas ir tiesīgi ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi, un konkretizēts katra subjekta pilnvaru apjoms disciplinārlietu ierosināšanā. Šie subjekti ir: Augstākās tiesas priekšsēdētājs, tieslietu ministrs, apgabaltiesu priekšsēdētāji, rajonu (pilsētu) tiesu priekšsēdētāji, apgabaltiesu zemesgrāmatu nodaļu priekšnieki, Tiesnešu ētikas komisija. Pilnvaras skatīt lietas par tiesnešu disciplinārpārkāpumiem ir uzticētas divām institūcijām. Pamatojoties uz Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 2. panta pirmo daļu, lietas par rajonu (pilsētu) tiesu, zemesgrāmatu nodaļu, apgabaltiesu un Augstākās tiesas tiesnešu disciplinārajiem un administratīvajiem pārkāpumiem visupirms izskata Disciplinārkolēģija. Disciplinārkolēģija ir tiesnešu pašpārvaldes institūcija, un tās sastāvā ir Augstākās tiesas departamenta priekšsēdētājs, četri Augstākās tiesas tiesneši, divi apgabaltiesu priekšsēdētāji, divi rajonu (pilsētu) tiesu priekšsēdētāji un divi zemesgrāmatu nodaļu priekšnieki. Disciplinārkolēģijas locekļus uz četriem gadiem ievēlē tiesnešu konference. Savukārt saskaņā ar Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.1 panta pirmo daļu šā likuma 7. panta otrās daļas 1. un 3. punktā minēto Disciplinārkolēģijas lēmumu tiesnesis, uz kuru tas attiecas, septiņu dienu laikā no lēmuma saņemšanas dienas var pārsūdzēt Disciplinārtiesā. Atbilstoši likuma "Par tiesu varu" 48.1 panta pirmajai daļai un Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 2.1 panta pirmajai daļai Disciplinārtiesa izvērtē Disciplinārkolēģijas lēmumu tiesiskumu. Disciplinārtiesas sastāvā ir seši Augstākās tiesas tiesneši (pa diviem no Civillietu departamenta, Krimināllietu departamenta un Administratīvo lietu departamenta), kurus uz pieciem gadiem ievēlē Augstākās tiesas plēnums. Tiesu varas darbība nav iedomājama bez tiesnešu pašpārvaldes un citām tiesnešu veidotām institūcijām, kuru pastāvēšana ir viens no būtiskiem tiesu varas neatkarības priekšnoteikumiem. Tāpēc ar informāciju par tiesu varas darbību ir jāsaprot ne vien informācija par tiesu sistēmas uzbūvi vai tiesās izskatāmajām lietām, bet arī informācija par tiesnešu pašpārvaldes un citām tiesnešu veidotām institūcijām un to darbību. Citastarp ar informāciju par tiesu varas darbību ir saprotama arī informācija par tiesnešu disciplinārlietām. Institūcijām, kurām uzticētas pilnvaras skatīt lietas par tiesnešu disciplinārpārkāpumiem, jābauda sabiedrības uzticēšanās. Ikvienai personai jābūt nodrošinātām tiesībām iegūt informāciju par Disciplinārkolēģijas un Disciplinārtiesas darbu, tiesnešu disciplinārās atbildības sistēmu, disciplinārlietu izskatīšanas kārtību un disciplinārlietās pieņemtajiem nolēmumiem. Ikvienai personai ir tiesības zināt, kāda kārtība valstī noteikta tiesnešu disciplinārlietu ierosināšanai un izskatīšanai. Tādējādi ikvienas personas tiesības iegūt informāciju par tiesu varas darbību ietilpst Satversmes 100. panta pirmā teikuma tvērumā.