13. Article

Tāpat kā tiesības uz vārda brīvību, arī ikvienas personas tiesības brīvi iegūt informāciju nav absolūtas. 13.1. Satversmes 116. pants noteic, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 100. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka ikviens ierobežojums iegūt informāciju iztulkojams iespējami šauri [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 6. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-02(99) secinājumu daļas 2. punktu]. Saskaņā ar Pakta 19. panta 3. punktu informācijas iegūšanas tiesību izmantošana ir nesaraujami saistīta ar īpašiem pienākumiem un atbildību. Tāpēc minēto tiesību izmantošana var būt pakļauta zināmiem ierobežojumiem. Taču šādiem ierobežojumiem jābūt likumā noteiktiem un nepieciešamiem citu personu tiesību un reputācijas cienīšanai vai nacionālās drošības, sabiedriskās kārtības, sabiedrības veselības vai tikumības aizsardzībai. Arī no Konvencijas 10. panta otrās daļas kontekstā ar tiesībām uz vārda brīvību izriet, ka minētās tiesības var tikt pakļautas ierobežojumiem, kas paredzēti likumā un demokrātiskā sabiedrībā nepieciešami noteiktu leģitīmu mērķu sasniegšanai, tostarp tiesas autoritātes saglabāšanai. 13.2. No starptautisko dokumentu un citu valstu regulējuma izriet, ka arī tiesības iegūt informāciju par tiesnešu disciplinārlietām var tikt ierobežotas. Piemēram, Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipu 17. punktā ir ietverta prasība tiesnešu disciplinārlietu izskatīšanas sākuma stadijā nodrošināt konfidencialitāti, ja vien tiesnesis nelūdz citādi (sk.: Basic Principles on the Independence of the Judiciary. Adopted by the Seventh United Nations Congress on the Prevention of Crime and the Treatment of Offenders held at Milan from 26 August to 6 September 1985 and endorsed by General Assembly resolutions 40/32 of 29 November 1985 and 40/146 of 13 December 1985). Savukārt valstu tiesiskais regulējums attiecībā uz personas tiesībām iegūt informāciju par tiesnešu disciplinārlietām var būt saistīts ar katrā valstī noteiktajiem pamatiem tiesneša saukšanai pie disciplinārās atbildības vai to subjektu skaitu, kas ir tiesīgi ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi, vai arī disciplinārlietu izskatīšanai noteikto procesuālo kārtību. Piemēram, valstīs, kur tiesības ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi nav piešķirtas plašam subjektu lokam, disciplinārlietu izskatīšanā parasti tiek ievērota lielāka atklātība. Regulējums, saskaņā ar kuru sabiedrība tiek informēta ne tikai par disciplinārlietā taisīto nolēmumu, bet arī par disciplinārlietas ierosināšanu - un atbilstoši kuram tiek norādīts gan tiesneša vārds un uzvārds, gan pārkāpuma būtība -, ir spēkā Lietuvā, kur disciplinārlietas pret tiesnešiem ierosina Tiesnešu ētikas un disciplīnas komisija, bet izskata Tiesnešu goda tiesa (sk.: Law Amending the Law on Courts; Regulation of the Judicial Court of Honor; The Rules of the Judicial Ethics and Discipline Commission. Pieejams: http://www.teismai.lt/en). Informācijas pieejamība disciplinārlietu izskatīšanas laikā var tikt saistīta arī ar to, vai tiesību normās ir paredzēta iepriekšējas pārbaudes stadija (paskaidrojumu, papildu dokumentu pieprasīšana un izvērtēšana) pirms tam, kad tiek lemts par disciplinārlietas ierosināšanu. Tādējādi valstu tiesiskais regulējums šajā jomā ir nesaraujami saistīts ar katras valsts tiesnešu disciplinārās atbildības sistēmas kopējo uzbūvi.