16. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pamattiesību uz vārda brīvību ierobežojuma mērķis atzīstams par leģitīmu tikai tad, ja tas atbilst ne vien Satversmes 116. pantā, bet arī Konvencijas 10. pantā minētajiem mērķiem, kuru labad var ierobežot vārda brīvību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-45-01 9. punktu). Personas tiesības iegūt informāciju ir viens no vārda brīvības aspektiem (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 11.1. punktu). Tāpēc gan tiesību uz vārda brīvību ierobežojuma, gan tiesību iegūt informāciju ierobežojuma leģitīmajam mērķim jāatbilst ne vien Satversmes 116. pantā, bet arī Konvencijas 10. panta otrajā daļā norādītajiem leģitīmajiem mērķiem. 16.1. Lietā ir izteikti atšķirīgi viedokļi par apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi. Tāpēc, lai šo mērķi noskaidrotu, visupirms jāizpēta apstrīdētās normas redakcijas apspriešana Saeimas komisijās. No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas redakcija ir pārņemta no Saeimā iesniegtā Tiesu iekārtas likuma projekta un pirmo reizi apspriesta Saeimas Juridiskās komisijas Apakškomisijas darbam ar Tiesu iekārtas likumu (turpmāk - Apakškomisija) 2008. gada 16. decembra sēdē. Minētajā sēdē sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece I. Kažoka izteica viedokli, ka informācijai par ierosinātajām disciplinārlietām varētu noteikt ierobežotas pieejamības informācijas statusu, jo praksē var būt arī tādi gadījumi, kad disciplinārlietas tiek ierosinātas nepamatoti (sk. sēdes protokolu lietas materiālu 1. sēj. 169. lp. un audioierakstu lietas materiālu 1. sēj.). Apakškomisijas 2009. gada 7. aprīļa sēdē komisijas locekle S. Āboltiņa minēja, ka Tieslietu ministrijai ir uzdots izstrādāt tādu regulējumu, lai informācija par ierosinātajām disciplinārlietām publiski parādītos tikai tad, ja tiesnesis ir sodīts. Šāds regulējums esot nepieciešams saistībā ar nepamatotām un mazsvarīgām lietām, kā arī lai novērstu tiesu sistēmas prestiža graušanu un tiesneša psiholoģisku iespaidošanu (sk. sēdes protokolu lietas materiālu 1. sēj. 173. lp. un audioierakstu lietas materiālu 1. sēj.). Apakškomisijas 2009. gada 26. maija sēdē S. Āboltiņa norādīja, ka regulējums izstrādāts, lai novērstu to, ka informācija par tiesneša iespējamo sodīšanu tiek publiskota jau pirms disciplinārlietas izskatīšanas (sk. sēdes audioierakstu lietas materiālu 1. sēj.). Izsekojot tam, kā apstrīdētās normas redakcija tika izskatīta Saeimas komisijās, var secināt, ka apstrīdētā norma radīta ar nolūku aizsargāt tiesnesi un tiesu varu no nepamatotām apsūdzībām, īpaši pirms visu disciplinārlietas apstākļu izvērtēšanas un galīgā lēmuma pieņemšanas, tādējādi gādājot par tiesneša neatkarības aizsardzību un tiesu varas autoritātes saglabāšanu. 16.2. Satversmes tiesas un ECT praksē, kā arī starptautiskajos dokumentos un juridiskajā literatūrā ir norādīts uz tiesnešu īpašo lomu sabiedrībā, kā arī uz nepieciešamību aizsargāt tiesu varas neatkarību un saglabāt tiesu varas autoritāti. Satversmes tiesa prasību pasargāt tiesnešus no jebkādas nepamatotas iejaukšanās tiesas spriešanā un viņu pienākumu pildīšanā ir atzinusi par būtisku tiesiskuma nosargāšanai sabiedrības un valsts interesēs. Tiesnešu neatkarības nodrošināšanā ir ieinteresēts ikviens, attiecībā uz kuru tiek spriesta tiesa. Prasība pēc tiesnešu neatkarības ir cieši saistīta ar tiesu varas neatkarību un tātad arī ar varas dalīšanas principa īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7.2. un 7.3. punktu). ECT uzsvērusi, ka demokrātiskā un tiesiskā valstī ir svarīgi aizsargāt tiesu varas autoritāti (sk. ECT Lielās palātas 2015. gada 23. aprīļa sprieduma lietā "Morice v. France", pieteikums Nr. 29369/10, 170. punktu). Tiesu varai jābauda sabiedrības uzticēšanās, lai tā varētu sekmīgi pildīt savus pienākumus. Tādēļ ir nepieciešams aizsargāt sabiedrības uzticēšanos tiesu varai pret būtībā nepamatotiem apvainojumiem, sevišķi ņemot vērā to faktu, ka kritizētajiem tiesnešiem un vispār tiesnešiem ir saistošs konfidencialitātes pienākums, kas liedz tiem atbildēt uz šādiem apvainojumiem (sk., piemēram, ECT 1995. gada 26. aprīļa sprieduma lietā "Prager and Oberschlick v. Austria", pieteikums Nr. 15974/90, 34. punktu un 1997. gada 24. februāra sprieduma lietā "De Haes and Gijsels v. Belgium", pieteikums Nr. 19983/92, 37. punktu). ANO Ekonomisko un sociālo lietu padome Tiesnešu uzvedības Bangaloras principu preambulā ir norādījusi: lai tiesas pildītu savu konstitucionālās valsts iekārtas un tiesiskuma aizsardzības uzdevumu, ir svarīga kompetenta, neatkarīga un taisnīga tiesu vara (sk.: Bangalore Principles of Judicial Conduct, 29 April, 2003, United Nations Commission on Human Rights resolution 2003/43). Starptautiskās tiesnešu asociācijas 1999. gadā apstiprinātās Vispārējās tiesnešu hartas 11. pantā norādīts, ka disciplinārlietām pret tiesnešiem jābūt organizētām tādā veidā, kas nekaitē tiesnešu patiesai neatkarībai (sk.: The Universal Charter of the Judge. Adopted by the Central Council of the International Association of Judges, 1999). Lai gan minētie dokumenti nav apstiprināti starptautisko līgumu apstiprināšanai noteiktajā kārtībā, Satversmes tiesa atzīst, ka tie atklāj būtiskus vispārējos tiesu varas darbības principus. Neatkarīga tiesu vara un īpašs tiesneša statuss ir absolūti nepieciešama demokrātiskas tiesiskas valsts sastāvdaļa (sk.: Endziņš A. Tiesu sistēmas un politikas saskarsme un dinamika. Jurista Vārds, 2002. gada 7. maijs, Nr. 9, 4. lpp.). Ja sabiedrība neuzticas tiesām, tā nemeklēs tiesās risinājumu savām problēmām, līdz ar to viens no valsts varas atzariem nedarbosies (sk.: Mits M. Tiesas kritikas robežas - Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas standarti un Latvijas prakse. Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Biļetens, 2014. gada oktobris, Nr. 9/2014, 32. lpp.). Apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmais mērķis ir nepieļaut tiesu varas autoritātes mazināšanos un tiesneša ietekmēšanu disciplinārlietas izskatīšanas laikā, kamēr tiek izvērtēts, vai tiesnesis ir izdarījis disciplinārpārkāpumu. Šāds mērķis ir izvirzīts, lai saglabātu tiesu varas autoritāti un aizsargātu tiesnešu neatkarību, un tas atbilst arī Konvencijas 10. panta otrajā daļā norādītajai nepieciešamībai saglabāt tiesas autoritāti. Turklāt, paredzot apstrīdētajā normā aizsardzību gan lēmumam par disciplinārlietas ierosināšanu, gan disciplinārlietas materiāliem, tiek gādāts arī par citu personu tiesību aizsardzību, jo disciplinārlietas materiāli var ietvert informāciju par konkrētām tiesneša tiesvedībā esošajām lietām, to dalībnieku privāto dzīvi, komercnoslēpumu un citus aizsargājamus datus. No minētā izriet, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums kalpo tādiem Satversmes 116. pantā norādītajiem leģitīmajiem mērķiem kā demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis.