19. Article

Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Tomēr saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). 19.1. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētajā normā varētu noteikt apsvēršanas pienākumu un principus, kas būtu izmantojami katrā individuālajā gadījumā, lemjot par lēmuma par disciplinārlietas ierosināšanu pret tiesnesi un disciplinārlietas materiālu pieejamību. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir noteikts gan katra tiesneša neatkarības aizsardzībai, gan visas tiesu varas kā vienotas institūcijas autoritātes saglabāšanai. Turklāt šis ierobežojums ir terminēts - noteikts līdz brīdim, kad stājas spēkā Disciplinārkolēģijas lēmums disciplinārlietā. Ja kādam subjektam tiktu piešķirtas tiesības katrā individuālā gadījumā apsvērt, vai informāciju par konkrēta tiesneša disciplinārlietu noteiktā apjomā tomēr darīt pieejamu sabiedrībai, tad atsevišķos gadījumos informācija par vēl neizskatītu disciplinārlietu tiktu izpausta, bet citos paliktu neizpausta. Rastos tāda situācija, ka atsevišķos gadījumos tiesnesis varētu justies ietekmēts un līdz ar to tiktu apdraudēta tiesneša neatkarība. Šāds regulējums varētu nonākt pretrunā ar tiesiskās vienlīdzības principu, kas attiecas arī uz tiesnešu disciplinārlietu izskatīšanu un tiesnešu profesionālajām attiecībām (sk. arī: Bangalore Principles of Judicial Conduct, principle 5.3.). Līdz ar to norādīto līdzekli nevar atzīt par tādu, kas sasniegtu apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi tieši tādā pašā kvalitātē. 19.2. Par vēl vienu saudzējošāku līdzekli varētu uzskatīt iespēju personām iegūt lēmumu par disciplinārlietas ierosināšanu un disciplinārlietas materiālus jau līdz brīdim, kad stājas spēkā Disciplinārkolēģijas lēmums disciplinārlietā. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt, ievērojot konfidencialitāti laikā, kamēr tiek lemts par to, vai disciplinārlietas ierosināšanai ir pamats, bet pēc disciplinārlietas ierosināšanas nodrošinot informācijas pieejamību. Savukārt Saeima uzskata, ka ar šādiem līdzekļiem nav iespējams sasniegt leģitīmo mērķi, jo kaitējumu, ko var nodarīt ar koleģiālā institūcijā nepārbaudītām apsūdzībām saistītas informācijas publiskošana, vēlākās disciplinārlietas izskatīšanas stadijās vairs nebūs iespējams novērst (sk. Saeimas viedokli par lietas materiāliem lietas materiālu 1. sēj. 197. lp.). Arī no Disciplinārkolēģijas un Latvijas Tiesnešu biedrības viedokļiem secināms, ka par galveno šķērsli leģitīmā mērķa sasniegšanai ar norādītajiem saudzējošākajiem līdzekļiem tiek uzskatīts apdraudējums, ko tiesu varas autoritātei var radīt nepārbaudītu un, iespējams, nepamatotu apsūdzību publiskošana pirms tam, kad tās pārbaudījusi institūcija, kas ir tiesīga izskatīt disciplinārlietu pret tiesnesi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 123. un 162. lp.). Satversmes tiesa uzsver, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums darbojas tikai un vienīgi laikā, kamēr vēl nav stājies spēkā Disciplinārkolēģijas lēmums disciplinārlietā, proti, laikā, kamēr tiek veikta vispusīga faktu un disciplinārlietas materiālu pārbaude un vērtēta tiesneša rīcība. Apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma nepieciešamību citastarp pamato arī Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā noteiktā disciplinārlietu izskatīšanas kārtība. Atbilstoši Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 3. panta sestajai daļai līdz lietas izskatīšanai Disciplinārkolēģijā lēmumu vai rīkojumu par disciplinārlietas ierosināšanu persona, kas to ir ierosinājusi, var atsaukt ar motivētu lēmumu vai rīkojumu. Ja lēmums (rīkojums) par lietas ierosināšanu nav atsaukts, disciplinārlietu pēc būtības skata Disciplinārkolēģija un gadījumos, kad tās lēmums tiek pārsūdzēts, arī Disciplinārtiesa. Saskaņā ar Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 6. panta piekto daļu disciplinārlietas izskatīšana Disciplinārkolēģijā sākas ar sēdes priekšsēdētāja vai Disciplinārkolēģijas locekļa ziņojumu. Pēc tam Disciplinārkolēģija noklausās pie disciplinārās atbildības saucamā tiesneša, kā arī, ja nepieciešams, citu uz sēdi uzaicināto personu paskaidrojumus, izpēta lietas materiālus un citus dokumentus. Analoģiska kārtība ir noteikta Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.3 panta desmitajā daļā lietas izskatīšanai Disciplinārtiesā. Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 7. panta septītajā daļā ir noteikts, kādos gadījumos disciplinārlieta jāizbeidz, proti: 1) ja tā ierosināta nepamatoti; 2) ja notecējuši šā likuma 4. panta pirmajā daļā paredzētie termiņi tiesneša saukšanai pie disciplinārās atbildības. No minētā izriet, ka disciplinārlietas ierosināšana automātiski nenozīmē, ka tiesnesis ir izdarījis disciplinārpārkāpumu un viņš tiks saukts pie disciplinārās atbildības. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts, ja ikviena persona varētu iegūt lēmumu par disciplinārlietas ierosināšanu, disciplinārlietas materiālus vai šajā dokumentā un materiālos ietvertos tiesneša un citu personu datus, pirms stājies spēkā Disciplinārkolēģijas lēmums disciplinārlietā. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.