2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.6 panta pirmā daļa (turpmāk - apstrīdētā norma) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 100. pantam. Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā atrodas administratīvā lieta Nr. A420595011, kas ierosināta pēc tiesneša pieteikuma par Tieslietu ministrijas lēmuma atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Administratīvā apgabaltiesa šajā lietā esot konstatējusi Tieslietu ministrijas prettiesisku rīcību, izpaužot informāciju par jau ierosinātu, bet vēl neizskatītu disciplinārlietu pret tiesnesi, kā arī par plānotu disciplinārlietas ierosināšanu pret viņu. Lietā esot piemērojama apstrīdētā norma. Gan apstrīdētā norma, gan pārējās Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.6 panta daļas esot iztulkojamas tādējādi, ka nedz pirms disciplinārlietas izskatīšanas, nedz pēc tam ziņas par konkrēto tiesnesi nav izpaužamas sabiedrībai. Proti, par disciplinārlietu un tās rezultātu sabiedrība varot uzzināt tikai kā par neidentificētu gadījumu, bet nevarot uzzināt konkrētā tiesneša identitāti. Atbilstoši Satversmes 100. pantam sabiedrībai esot tiesības saņemt informāciju par tiesu varas darbību, citastarp par iespējamiem tiesnešu disciplinārpārkāpumiem un to izmeklēšanu. Tādējādi tiekot nodrošināta arī Satversmes 1. un 92. panta darbība, jo tiekot veicināta sabiedrības informētība un uzticēšanās tiesu varai. Latvijā kā vienā no valstīm, kur ikviena persona var iesniegt sūdzību par tiesnesi, esot svarīgi aizsargāt tiesu varu no nepamatotiem reputācijas aizskārumiem. Tāpēc Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.6 panta mērķis esot nodrošināt diskrētumu attiecībā uz tiesnesi, par kura rīcības tiesiskumu vai ētiskumu varētu būt šaubas. Tomēr esot jāņem vērā arī sabiedrības bažas par korporatīvismu Latvijas tiesu sistēmā, tāpēc vajagot veicināt atklātību gadījumos, kad radušās šaubas par tiesas rīcības pareizību. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis - demokrātiskas un tiesiskas valsts virsprincipa ievērošana, sargājot tiesu varas autoritāti un vienlaikus apmierinot sabiedrības leģitīmo interesi par tiesu varas darbu. Tomēr ar apstrīdēto normu šo leģitīmo mērķi neesot iespējams sasniegt, jo Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.6 pants (izņemot normas, kas nosaka ierobežotas pieejamības informācijas statusu lietas materiāliem pēc lietas izskatīšanas) neietver apsvēršanas pienākumu un principus, kas būtu izmantojami katrā konkrētā gadījumā, lemjot par informācijas sniegšanu. Konfidencialitātes regulējums neesot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja tas grauj sabiedrības uzticēšanos tiesu varai vai pārmērīgi kavē sabiedrības leģitīmo kontroli pār tiesu varas darbību. Turklāt ierobežojuma leģitīmo mērķi varot sasniegt arī ar citādu tiesisko regulējumu, piemēram, nosakot, ka informācija netiek sniegta līdz disciplinārlietas ierosināšanai, izņemot gadījumus, kad sabiedrība par konkrēto gadījumu jau ir informēta.