3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 100. pantam. Satversmes tiesai esot jāvērtē apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 100. panta pirmajam teikumam. Tā kā Pieteikuma iesniedzējs neapšauba to, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis, izskatāmajā lietā strīds esot tikai par apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam. Apstrīdētā norma regulējot informācijas pieejamību disciplinārlietas izskatīšanas sākumposmā - pirms ir pieņemts un stājies spēkā galīgais lēmums disciplinārlietā. Tas nozīmējot, ka informācijas pieejamības ierobežojums attiecas uz apsūdzībām, kas var izrādīties nepamatotas. Tāpēc, lai aizsargātu tiesas autoritāti un neatkarību, šajā stadijā esot svarīgi saglabāt konfidencialitāti. Ar apstrīdēto normu noteiktais ierobežojums pamatā esot vērsts uz to, lai informāciju par disciplinārlietas ierosināšanu un informāciju, kas ietverta lietas materiālos, neizplatītu tās personas, kuru rīcībā informācija nonāk saskaņā ar likumu. Turklāt šis ierobežojums esot īslaicīgs. Ja Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmums netiek pārsūdzēts un stājas spēkā, tas tiekot publicēts mājaslapā internetā, aizsedzot tiesneša un citu personu vārdus. Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 8. panta otrajā daļā esot detalizēti noteikts disciplinārlietā pieņemamā lēmuma saturs. Tādējādi publiski esot pieejams izsmeļošs visu to apstākļu apraksts, kuri bijuši nozīmīgi lēmuma pieņemšanai. Līdz ar to piekļuve disciplinārlietas materiāliem neesot nepieciešama un pamatota. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Saeima norāda, ka gadījumi, kad informācija par ierosinātu, bet vēl neizskatītu disciplinārlietu ir publiskota presē, neesot pietiekams pamats atcelt apstrīdētajā normā ietvertās tiesu varas autoritātes un neatkarības garantijas. Tomēr šos gadījumus varot ņemt vērā, izvērtējot iestādes atbildību par informācijas izpaušanu. Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā noteiktie disciplinārās atbildības pamati esot pietiekami nopietni, tāpēc attiecīgās apsūdzības pirms to publiskošanas esot pārbaudāmas likumā noteiktajā koleģiālajā institūcijā. Kaitējumu, ko tiesu varas un konkrēta tiesneša autoritātei varētu nodarīt neapstiprinātas informācijas publiskošana, vēlākās stadijās esot grūti vai pat neiespējami novērst. Izbeigto disciplinārlietu īpatsvars (laikā no 2010. gada līdz 2015. gadam) arī apstiprinot, ka informācija par ierosinātajām lietām nav publiskojama, pirms faktus vispusīgi izvērtējusi vismaz Tiesnešu disciplinārkolēģija.