5. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 100. pantam. Satversmes 100. panta tvērumā ietilpstot tiesības ne tikai saņemt informāciju, bet arī to aktīvi meklēt (pieprasīt). Apstrīdētā norma ierobežojot tiesības brīvi iegūt informāciju par disciplinārlietas ierosināšanu pret tiesnesi no disciplinārlietas izskatīšanā iesaistītajām personām un institūcijām. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot divējāds leģitīmais mērķis - pirmkārt, tiesneša kā fiziskās personas reputācijas aizsardzība un, otrkārt, tiesu varas neatkarības un autoritātes aizsardzība. Ar apstrīdēto normu tiesnesim, pret kuru ierosināta disciplinārlieta, esot liegts reaģēt uz informāciju, kas jau nonākusi plašsaziņas līdzekļos. Tādēļ arī tiesu sistēmai nepiederošām personām varot rasties šaubas par disciplinārlietu izskatīšanas objektivitāti. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi "tiesu neatkarības un autoritātes aizsardzība" ar apstrīdēto normu varot sasniegt tikai tādās situācijās, kad informācija par disciplinārlietas ierosināšanu nav jau iepriekš publiskota. Savukārt leģitīmā mērķa "tiesneša reputācijas aizsardzība" sasniegšanai apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums esot piemērots. Leģitīmo mērķi "tiesu neatkarības un autoritātes aizsardzība" varot sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Piemēram, varētu normatīvajos aktos paredzēt tiesības izvērtēt informācijas sniegšanas nepieciešamību un apmēru katrā individuālajā gadījumā, pamatojoties uz konkrēti definētiem kritērijiem. Nepamatoti ierosinātas disciplinārlietas gadījumā personai un tiesu sistēmai nodarīto kaitējumu esot iespējams mazināt, konstruktīvi komunicējot ar plašsaziņas līdzekļiem par disciplinārlietas izskatīšanas rezultātu. Savukārt leģitīmo mērķi "tiesneša reputācijas aizsardzība" neesot iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tiesības iegūt informāciju par tiesu sistēmas darbu un tiesības uz personas datu aizsardzību vajagot taisnīgi līdzsvarot. Kopš apstrīdētās normas pieņemšanas esot nostiprinājusies disciplinārlietu izskatīšanas prakse un būtiski palielinājies sabiedrības pieprasījums pēc informācijas. Tiesneši tāpat kā valsts ierēdņi esot nesaraujami saistīti ar būtisku sabiedrības interesi saņemt informāciju par viņu profesionālo darbību, tādēļ viņu privātās dzīves aizsardzības robežas esot šaurākas. Ne visās situācijās informācijas izpaušana būtu piemērojama vienlīdz plašā mērā, tomēr pilnīgs aizliegums iegūt jebkādu informāciju par ierosināto disciplinārlietu neesot samērīgs.