10. Article

Pieaicinātā persona - asoc. prof. Dr. iur. Kristīne Dupate - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. pantam, ciktāl tā liedz Pieteikuma iesniedzējai par samaksu veikt sava bērna ar invaliditāti asistenta pienākumus. K. Dupate uzsver, ka pastāvot formālās un reālās līdztiesības pieeja. Formālās līdztiesības pieeja esot šaurāka un izpaužoties kā gādāšana par vienlīdzīgu attieksmi pret vienlīdzīgajiem. Savukārt reālās līdztiesības pieeja izpaužoties kā gādāšana par vienlīdzīgu iespēju radīšanu visām sabiedrības grupām un esot vērsta uz katras atsevišķās grupas tiesību nodrošināšanu tiktāl, lai pie tās piederošie cilvēki varētu baudīt sabiedriskos labumus tāpat kā pārējie sabiedrības locekļi. Konkrētā situācija būtu vērtējama, pamatojoties uz reālo pieeju līdztiesībai, proti, ņemot vērā dzīvē eksistējošos sociālos šķēršļus, kas atsevišķām personu grupām liedz vienlīdzīgas iespējas. Ģimenes, kurās aug bērns ar invaliditāti, atrodoties pavisam citādā situācijā nekā pārējās ģimenes. Latvijā vēl diezgan daudzi sociālie šķēršļi liedzot ģimenei, kurā aug bērns ar invaliditāti, reāli un līdzvērtīgi ar pārējām ģimenēm baudīt sabiedriskos labumus. Saskaņā ar Satversmes 110. pantu radītais valsts atbalsta mehānisms nespējot pilnībā novērst būtiskos reālajā dzīvē eksistējošos šķēršļus, ar kuriem nākoties saskarties šai personu grupai. Varot teikt, ka Satversmes 110. pants "atpazīst" atšķirīgo situāciju, kādā atrodas ģimenes, kurās aug bērni ar invaliditāti. Attiecīgi Satversmes 110. pants atspoguļo Satversmes 91. pantā noteikto, ka pret personām, kas atrodas atšķirīgā situācijā, ir jāizturas atšķirīgi. Tas uzliek likumdevējam pienākumu izveidot tādu efektīvu normatīvo regulējumu, kas ģimenēm, kurās aug bērni ar invaliditāti, nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas kā citām ģimenēm. Izskatāmajā lietā kā galvenais esot piemērojams Satversmes 91. pants, ņemot vērā to, ka Pieteikuma iesniedzēja diskriminējošā situācijā atrodas tieši sava amata dēļ. K. Dupate piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot citu personu tiesību un likumīgo interešu, kā arī demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība, nodrošinot tiesu varas neatkarību. Tomēr neesot pamatoti Saeimas apsvērumi attiecībā uz to, kādēļ izraudzītais līdzeklis ir nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai. Neesot pamatots arī Saeimas arguments, ka Pieteikuma iesniedzējai nekas neliedzot aprūpēt savu bērnu ar invaliditāti bez maksas. Tiesības saņemt atlīdzību par asistenta pakalpojuma sniegšanu nozīmējot to, ka bērna ar invaliditāti aprūpē ieguldītais darbs tiek atzīts par sabiedriski nozīmīgu un materiālā izteiksmē novērtējamu. Viņa nepiekrīt arī Saeimas viedoklim par to, ka Pieteikuma iesniedzēja varot piesaistīt citas personas kā asistenta pakalpojuma sniedzējas. Tas esot pretrunā ar tiesību efektivitātes principu. Bērnam gan fizisku, gan emocionālu iemeslu dēļ varot būt problemātiski kontaktēties ar citām personām. Turklāt tiesības uz asistenta pakalpojuma pieejamību netiekot nodrošinātas efektīvi. Proti, atlīdzība, ko valsts noteikusi asistenta pakalpojuma sniedzējam, esot zema, bet tajā pašā laikā no viņa tiek sagaidīta specifiska pieredze un zināšanas. Līdz ar to esot grūti atrast kvalificētus speciālistus, kas vēlētos veikt personas ar invaliditāti asistenta pienākumus. Neesot rodams saprātīgs pamatojums arī tam, kāpēc tiesnesim ir atļauts savienot valsts amatpersonas statusu ar pedagoga darbu un pat konkrētu veidu saimniecisko darbību, bet liegts sniegt sociāla rakstura pakalpojumu savas ģimenes ietvaros, kas nekādā ziņā neapdraudētu tiesneša neatkarību. Tā kā izskatāmajā lietā pēc būtības galvenais jautājums esot nodarbinātības tiesības saistībā ar aprūpi, kas nepieciešama personām ar invaliditāti, būtu piemērojama arī Eiropas Savienības Padomes 2000. gada 27. novembra direktīva 2000/78/EK, kas nosaka kopējo sistēmu vienādai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju. Secinājumu daļa