14. Article

Vērtējot, vai valsts ir izpildījusi pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no personas sociālajām pamattiesībām, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti no Satversmes izrietošie vispārējie tiesību principi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu). 14.1. Pieteikuma iesniedzēja atzīst, ka Latvijā ir izveidota bērniem ar invaliditāti un ģimenēm, kurās aug bērni ar invaliditāti, paredzēta atbalsta sistēma. Tomēr tā esot nepilnīga. Šādam viedoklim pievienojas arī vairākas lietā pieaicinātās personas. Asistentiem noteiktā atlīdzības likme esot pārāk zema un neatbilstot faktiskajām pakalpojuma izmaksām. Pieteikuma iesniedzēja un lietā pieaicinātās personas uzsver, ka netiekot piedāvāts to personu saraksts, kuras varētu profesionāli sniegt asistenta pakalpojumu. Līdz ar to pašām ģimenēm vajagot meklēt piemērotu cilvēku, kas vēlētos šo pakalpojumu sniegt. Kā norādīts Saeimas atbildes rakstā, lai nodrošinātu sociālo un ekonomisko aizsardzību ģimenēm, kurās aug bērni ar invaliditāti, kā arī īpaši aizsargātu bērnus ar invaliditāti, saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 3. panta pirmo daļu attiecīgajām ģimenēm ir paredzēti četru veidu regulāri izmaksājami valsts pabalsti vai piemaksas: ģimenes valsts pabalsts, piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu, bērna invalīda kopšanas pabalsts un pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās. Papildus tam valsts nodrošina dažāda veida atvieglojumus. Ģimenes valsts pabalstu piešķir ar mērķi sniegt regulāru atbalstu ģimenēm, kurās aug bērni ar invaliditāti. Saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 7.1 pantu bērna invalīda kopšanas pabalstu piešķir personai, kas kopj bērnu, kuram Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija ir noteikusi invaliditāti un izsniegusi atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību sakarā ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Ģimene ar bērnu, kuram ir invaliditāte un nepieciešama īpaša aprūpe, var izvēlēties, kādā veidā tā pabalsta summu visefektīvāk izlietos bērna interesēs. Atbilstoši Valsts sociālo pabalstu likuma 12. pantam ģimenei, kas audzina bērnu ar invaliditāti, kuram izsniegts attiecīgs Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinums, ir tiesības saņemt pabalstu speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādei un transporta izdevumu kompensēšanai. Papildus valsts atbalstam sociālo pabalstu formā ģimenei tiek nodrošināti arī atvieglojumi. Piemēram, personai ar invaliditāti līdz astoņpadsmit gadu vecumam un šīs personas pavadonim ir tiesības valsts ietvaros bez maksas izmantot sabiedriskā transporta pakalpojumus. Tādas ģimenes ikdienu, kurā aug bērns ar invaliditāti, atvieglo arī tas, ka saskaņā ar Noteikumiem Nr. 942 bērnam ar invaliditāti ir tiesības saņemt valsts apmaksātu asistenta pakalpojumu. Kā izriet no Invaliditātes likuma, asistenta pakalpojums tiek piešķirts ar mērķi mazināt invaliditātes sekas personām ar ļoti smagas vai smagas pakāpes funkcionēšanas ierobežojumiem un atvieglot tām tādu darbību veikšanu ārpus mājokļa, kuras šīs personas nevar veikt patstāvīgi invaliditātes dēļ. Tādējādi asistenta pakalpojuma pieejamība ir nepieciešams priekšnosacījums personu ar invaliditāti sociālajai integrācijai. Invaliditātes likums un uz tā pamata izdotie Noteikumi Nr. 942 ir sociālā un ekonomiskā atbalsta sistēmas sastāvdaļa, ar kuru likumdevējs un Ministru kabinets konkretizējuši Satversmes 110. pantā noteikto pamattiesību īstenošanas veidus attiecībā uz bērniem ar invaliditāti un ģimenēm, kurās aug šādi bērni. Saeima uzskata, ka valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu izveidot un uzturēt tādu sociālā un ekonomiskā atbalsta sistēmu, kas piemērota ģimenei, kurā aug bērns ar invaliditāti. Katram valsts atbalsta veidam ir noteikts mērķis, un valsts atbalsta veidi ir plānoti tā, lai cits citu papildinātu un pēc iespējas pilnīgāk atbilstu visām bērnu ar invaliditāti un viņu ģimeņu vajadzībām. Lai gan Pieteikuma iesniedzēja un atsevišķas lietā pieaicinātās personas norāda uz nepilnībām asistenta pakalpojuma regulējumā, Satversmes tiesa atzīst, ka valstī ir radīta bērniem ar invaliditāti nepieciešamā sociālā un ekonomiskā atbalsta sistēma un tādējādi veikti pasākumi šo bērnu tiesību īstenošanai. Likumdevējs bērniem ar invaliditāti ir paredzējis tiesības saņemt asistenta pakalpojumu un tādējādi arī iespēju nodrošināt viņu sociālo integrāciju minimālā apmērā. Lietā ir dokumenti, kas apliecina, ka Pieteikuma iesniedzējas bērnam piešķirts asistenta pakalpojums (sk. lietas materiālu 12. lpp.). Interešu konflikta novēršanas likums neietilpst izveidotajā atbalsta sistēmā. Prasījuma robežu ietvaros Satversmes tiesa vērtēs tā atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. 14.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 110. pants neprasa, lai vienīgi valsts ar sociālā un ekonomiskā atbalsta sistēmas palīdzību pilnībā nodrošinātu visas bērna ar invaliditāti un viņa ģimenes vajadzības. Šāda pilnīga valsts aprūpe būtu pretrunā ar Satversmes 110. panta pirmo teikumu, jo ne tikai valstij, bet arī vecākiem ir pienākums rūpēties par saviem bērniem (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.5. punktu). Vecāku pienākums aprūpēt un audzināt savus bērnus izriet no Civillikuma 177. panta. Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Satversmes 110. pants gan uzliek valstij par pienākumu atbalstīt ģimeni, tomēr nerada personai subjektīvas tiesības saņemt konkrētu valsts atbalstu noteiktā veidā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.1. punktu). Tādējādi no Satversmes 110. panta izrietošais valsts pozitīvais pienākums nav konkretizējams tiktāl, ka tas nodrošinātu ikvienam bērnam ar invaliditāti un personai, kuras ģimenē aug bērns ar invaliditāti, tiesības saņemt paredzēto valsts atbalstu sev vēlamā formā. Līdz ar to apstrīdētā norma attiecībā uz tiesnesi, kura ģimenē aug bērns ar invaliditāti, atbilst Satversmes 110. pantam.