17. Article

Satversmes tiesa norādījusi, ka divas situācijas nekad nav pilnīgi identiskas. Salīdzināšanai jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viena vai vairākas kopīgas pazīmes ar pārbaudāmo situāciju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7. punktu). Vērtējot, vai vienlīdzīgas attieksmes princips tiek ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personu grupas vieno kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme. Lai noskaidrotu, vai un kuras personu grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams noteikt galveno šīs grupas vienojošo pazīmi. 17.1. Visupirms ir jānoskaidro, vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka salīdzināmos apstākļos atrodas visi vecāki, kuriem ir bērns ar invaliditāti un kuriem pašiem nepieciešams sniegt savam bērnam asistenta pakalpojumu. Kopējā raksturojošā pazīme ir tā, ka šie vecāki audzina bērnu ar invaliditāti. Neatkarīgi no ģimenes locekļu skaita, ģimenes ienākumiem vai jomas, kurā šie vecāki nodarbināti, viņiem ir pienākums rūpēties par savu bērnu ar invaliditāti, nodrošinot viņam pastāvīgu aprūpi un uzraudzību. Visiem bērniem ar invaliditāti ir tiesības uz valsts apmaksātu asistenta pakalpojumu. Noteikumu Nr. 942 3. punkts noteic prasības asistenta pakalpojuma sniedzējiem. Par asistentu var būt jebkura fiziskā persona, kam ir darba vai personiskā pieredze saskarsmē ar personām, kurām ir invaliditāte. Nekādus citus ierobežojumus asistentam Noteikumi Nr. 942 neparedz. Tādējādi arī vecākiem ir iespējams sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti. Tomēr tiem bērnu ar invaliditāti vecākiem, kuri ir tiesneši, tas nav atļauts. Tātad atšķirīgais elements, kas raksturo šo vecāku grupu, ir nodarbinātības joma, konkrēti - tiesneša statuss. Proti, tiesnešiem nav ļauts sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti. Saeima pievienojas Pieteikuma iesniedzējas uzskatam par lietā salīdzināmajām personu grupām. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Saeima ir papildinājusi savu viedokli, norādot, ka pieaicinātajām personām neesot vienotas izpratnes par to, kuras personas izskatāmajā lietā atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tiesībsargs, Tieslietu ministrija un I. Bite uzskata, ka salīdzināmos apstākļos atrodas visi vecāki, kuriem ir bērni ar invaliditāti. Birojs uzsvēris, ka attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju un citiem vecākiem, kuri audzina bērnu ar invaliditāti, ir konstatējami vienādi faktiskie apstākļi, bet atšķirīgi tiesiskie apstākļi, kas izriet no Pieteikuma iesniedzējas kā tiesneses statusa un sakarā ar to noteiktajiem ierobežojumiem (sk. lietas materiālu 75. lpp.). K. Dupate uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēja atrodas būtiski atšķirīgā situācijā arī salīdzinājumā ar citiem tiesnešiem, kuru ģimenēs nav bērnu ar invaliditāti, jo viņai ir nepieciešams uzņemties sava bērna ar invaliditāti asistenta pienākumus. Visi lietas dalībnieki atzīst, ka bērnam ar invaliditāti ir tiesības izmantot asistenta pakalpojumu arī tādā gadījumā, ja to sniedz viens no viņa vecākiem. No lietas materiāliem izriet, ka konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējai nepieciešams pašai sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti viņa veselības stāvokļa dēļ (sk. lietas materiālu 6. un 9. lpp.). Tie vecāki, kuriem ir bērns ar invaliditāti, bet kuri neieņem tiesneša amatu, nepieciešamības gadījumā var sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam. Taču apstrīdētā norma tajā tiesnešiem noteiktā amatu savienošanas aizlieguma dēļ Pieteikuma iesniedzējai šādu pakalpojumu neļauj sniegt. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja ir salīdzināmā situācijā ar visiem vecākiem, kuriem nepieciešams pašiem sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti. Tādējādi visi vecāki, kuriem nepieciešams pašiem sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. 17.2. Izskatāmajā lietā nozīme ir apstrīdētās normas raksturam. Saskaņā ar Interešu konflikta novēršanas likuma 6. panta pirmo daļu jebkurai valsts amatpersonai ir atļauts savienot valsts amatpersonas amatu ar citu amatu, uzņēmuma līguma vai pilnvarojuma izpildi, ja šajā likumā vai citā normatīvajā aktā nav paredzēti amatu savienošanas ierobežojumi. Speciālie amatu savienošanas ierobežojumi, kas attiecas uz tiesnešiem, ir noteikti apstrīdētajā normā. Proti, tajā norādīti konkrēti nodarbošanās veidi, ar kuriem savienot tiesneša amatu ir atļauts. Birojs atzinis, ka asistenta pienākumu veikšana ir uzskatāma par amatu Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē. Tā kā tiesnesim apstrīdētā norma neļauj veikt sava bērna ar invaliditāti asistenta pienākumus, tad spēkā esošā regulējuma ietvaros tie bērnu ar invaliditāti vecāki, kuri ir tiesneši, nedrīkst noslēgt uzņēmuma līgumu par asistenta pakalpojuma sniegšanu savam bērnam (sk. lietas materiālu 7. lpp.). Atbilstoši Biroja viedoklim apstrīdētā norma pēc sava rakstura ir ierobežojoša un šīs normas mērķis ir nodrošināt tajā norādīto valsts amatpersonu darbību jeb valsts funkciju īstenošanu sabiedrības interesēs. Interešu konflikta novēršanas likuma mērķis ir nodrošināt visu valsts amatpersonu darbību sabiedrības interesēs, novēršot valsts amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās ieinteresētības ietekmi uz valsts amatpersonas darbību, kā arī veicināt valsts amatpersonu darbības atklātumu un atbildību sabiedrības priekšā un sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai (sk. Interešu konflikta novēršanas likuma 2. pantu). Satversmes tiesa uzskata par pamatotu Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) judikatūrā nostiprināto atziņu, ka valsts amatpersonas statusu raksturo īpašas uzticamības un lojalitātes attiecības ar valsti (sk., piemēram, ECT 2014. gada 18. novembra lēmuma lietā Spūlis un Vaškevičs pret Latviju, pieteikumi Nr. 2631/10 un 12253/10, 41. punktu). Nosacījums par īpašu uzticamību un lojalitāti pret valsti ir pamatā ar amatpersonas statusu saistītajiem ierobežojumiem, kas paši par sevi nav uzskatāmi par nesamērīgiem no vienlīdzības principa viedokļa. Lai nodrošinātu Interešu konflikta novēršanas likuma mērķu sasniegšanu, apstrīdētajā normā norādītas tās valsts amatpersonas, kurām ir atļauts savu amatu savienot tikai ar tādu citu amatu un tāda uzņēmuma līguma vai pilnvarojuma izpildi, kas paredzēts šai pašā normā. Apstrīdētā norma vienādi attiecas uz visām tajā minētajām amatpersonām, tostarp tiesnešiem, bez jebkādu atšķirību atzīšanas. Tādējādi apstrīdētā norma pati par sevi ir neitrāla pret visiem tiesnešiem. Tomēr tā nostāda tiesnesi atšķirīgā situācijā tad, ja viņam nepieciešams sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti. Tādējādi apstrīdētā norma, lai gan ir neitrāla, tomēr rada atšķirīgu attieksmi pret tiesnesi, kuram liedz sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti. 17.3. Lai noteiktu, vai atšķirīgajai attieksmei, ko izraisa apstrīdētā norma, ir objektīvs un saprātīgs pamats, jāpārbauda, vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis. Satversmes tiesa atzinusi, ka pienākums norādīt un pamatot atšķirīgas attieksmes leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu). Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir nodrošināt tiesu varas neatkarību, aizsargāt citu personu tiesības un likumīgās intereses un demokrātisko valsts iekārtu (sk. lietas materiālu 37. lpp.). Savukārt Pieteikuma iesniedzēja nesaskata atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi. Pieteikuma iesniedzējas viedoklim pievienojas vairākas lietā pieaicinātās personas. Satversmes 83. pants noteic: "Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti." Šajā konstitucionālajā normā noteiktā tiesnešu un tiesas neatkarība ir viens no demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7. punktu). Satversmes 83. pantā ietvertais tiesnešu neatkarības princips prasa, lai tiesu sistēma nodrošinātu gan tiesas neatkarību kopumā, gan arī tiesneša neatkarību katrā konkrētajā lietā. To uzsvērusi arī Saeima. Starptautisko tiesību dokumentos noteiktā prasība pēc tiesnešu neatkarības ietilpst tiesību uz taisnīgu tiesu saturā. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un savlaicīgu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā. Līdzīgi formulēts arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. pants. Eiropas Tiesnešu konsultatīvā padome ir uzsvērusi, ka tiesas neatkarībai jābūt garantētai gan attiecībā uz abām konkrēta strīda pusēm, gan sabiedrību kopumā (Opinion No 1 (2001) of the Consultative Council of European Judges on Standards Concerning the Independence of the Judiciary and the Irremovability of Judges, Strasbourg, 23 November 2001, para 11). Lai gan šis dokuments valstīm nav juridiski saistošs, tomēr tas sniedz autoritatīvu viedokli par tiesnešu neatkarības principa saturu. Tādējādi tiesnešu neatkarība garantē tiesiskuma nosargāšanu sabiedrības un valsts interesēs (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7.2. punktu). Lai nodrošinātu taisnīgu tiesu un tiesneša neatkarību katrā tiesas procesā, ir izstrādāts atbilstošs normatīvais regulējums. Lai nodrošinātu tiesneša neatkarību un objektivitāti katrā konkrētajā lietā, valsts paredzējusi tiesneša atstatīšanās un noraidīšanas procedūras, aizliegumu piedalīties atkārtotā lietas izskatīšanā un citas garantijas visos tiesas procesu regulējošajos likumos. Savukārt tiesu varas un tiesnešu neatkarību institucionālā līmenī nodrošina virkne normatīvo aktu, tai skaitā Satversme un Interešu konflikta novēršanas likums. Līdz ar to apstrīdētā norma ir daļa no normatīvā regulējuma, kas nodrošina tiesneša kā amatpersonas darbības atklātumu un atbildību sabiedrības priekšā, kā arī nodrošina tiesu varas neatkarību demokrātiskā valstī. Tādējādi apstrīdētās normas radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir aizsargāt citu personu tiesības un demokrātisko valsts iekārtu.