18. Article

Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas radītā atšķirīgā attieksme atbilst samērīguma principam, jāpārbauda: 1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai likumdevēja darbība ir samērīga, tas ir, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu un 2008. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-11-01 13. punktu). Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu). 18.1. Izvērtējot, vai atšķirīgā attieksme ir samērīga, visupirms jāpārliecinās, vai apstrīdētā norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Saeima ir norādījusi, ka apstrīdētā norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tā nodrošinot to, ka tiesnesis nebūs darba vai citādās finansiālās atkarības attiecībās ar citu valsts varas atzaru institūcijām (tai skaitā pašvaldībām), un to, ka arī privātpersonām nebūs iespējas ietekmēt tiesneša neatkarību caur šāda veida attiecībām. Saeima arī uzsvērusi, ka tiesnesim ir atļauts veikt tikai tādu saimniecisko darbību, kas saistīta ar viņam piederošā īpašuma vai ekonomiska rakstura tiesību izlietošanu. Šādu izņēmumu noteikšana esot saistīta ar tiesnešiem Satversmes 105. pantā paredzētajām tiesībām, nevis ar vispārēju atļauju veikt jebkura veida saimniecisko darbību. Lai arī apstrīdētā norma liedzot Pieteikuma iesniedzējai pašai sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti, tomēr tā neliedzot viņai pavadīt savu bērnu ikdienas gaitās, citastarp vienlaikus ar asistentu, kura pakalpojumus apmaksā valsts. Asistenta pakalpojumu varot sniegt citi ģimenes locekļi. Aizliegums attiecoties tikai uz Pieteikuma iesniedzēju. Attiecībā uz izskatāmās lietas apstākļiem Saeima atzinusi, ka šobrīd praksē izveidojusies situācija, ka māte, kurai ir bērns ar invaliditāti, vienlaikus ir gan viņam nepieciešamā asistenta pakalpojuma pieprasītāja, gan sniedzēja, esot tiesībpolitiski kļūdaina. Pēc Saeimas ieskata, asistenta pakalpojuma kā viena no valsts sociālās palīdzības veidiem saņemšana būtu nošķirama no tā sniegšanas, jo šā pakalpojuma sniedzējai vajadzētu būt atbilstoši apmācītai personai. Asistenta pakalpojuma mērķis esot sniegt praktisku atbalstu bērnam ar invaliditāti un līdz ar to arī viņa ģimenei, pēc iespējas atvieglojot tās ikdienu. Apstrīdētajā normā noteiktais amatu savienošanas ierobežojums neietekmētu Pieteikuma iesniedzējas ģimeni un atvieglotu tās ikdienu atbilstoši asistenta pakalpojuma mērķim un jēgai, ja ģimenei tiktu nodrošināta iespēja saņemt pietiekami kvalificēta asistenta pakalpojumu. Savukārt Pieteikuma iesniedzēja nesaskata, kā asistenta pakalpojuma sniegšana savam bērnam ar invaliditāti varētu ietekmēt viņas kā tiesneses neatkarību un ar ko šā pakalpojuma sniegšana atšķiras no apstrīdētajā normā ietvertajiem nodarbošanās veidiem. Pieteikuma iesniedzēja uzsver, ka viņas situācijā primārais faktors ir nevis finansiāls ieguvums, bet gan nepieciešamība nodrošināt sociāla rakstura pakalpojumu savam bērnam. Pieteikuma iesniedzēja uzsver, ka valsts nenodrošinot atbilstoši kvalificētu asistentu pieejamību un līdz ar to viņai pašai nepieciešams sniegt attiecīgo pakalpojumu. Satversmes tiesa norāda, ka izskatāmajā lietā vienlīdzības principa ievērošana vērtējama, ņemot vērā konkrēto Pieteikuma iesniedzējas situāciju. Saeimas argumenti par to, ka apstrīdētās normas ierobežojošo ietekmi mazinot tas, ka asistenta pakalpojuma sniegšana nav aizliegta citiem ģimenes locekļiem un ka mātei nav liegts pavadīt savu bērnu kopā ar citu personu, kas sniedz valsts apmaksātu asistenta pakalpojumu, nav uzskatāmi par risinājumu Pieteikuma iesniedzējas situācijā. No lietas materiāliem izriet, ka konkrētajos apstākļos asistenta pakalpojumu bērnam ar invaliditāti var sniegt tikai māte, proti, Pieteikuma iesniedzēja. Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētajā normā tiesnešiem noteiktais amatu savienošanas aizliegums nav absolūts. Tiesneša amatu ir atļauts savienot ar apstrīdētajā normā norādītajiem amatiem, piemēram, pedagoga, zinātnieka, profesionāla sportista un radošo darbu. To ir atļauts savienot arī ar saimniecisko darbību, ja šīs darbības ietvaros tiek gūti ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas, mežizstrādes, zvejniecības, lauku tūrisma vai prakses ārsta profesionālās darbības, kā arī saimniecisko darbību, kura tiek veikta, pārvaldot amatpersonai piederošo nekustamo īpašumu, kā arī tāda pilnvarojuma izpildi, uz kura pamata amatpersona rīkojas sava radinieka vārdā, ja tas nerada interešu konfliktu (sk. Interešu konflikta novēršanas likuma 7. panta desmito, 10.1 un vienpadsmito daļu). Kā izriet no apstrīdētās normas un Interešu konflikta novēršanas likuma kopumā, likumdevējs, nosakot ar tiesneša amatu savienojamos amatus un nodarbošanās veidus, par būtiskiem atzinis tiesneša kā indivīda autonomijas nosacījumus, kas izriet no viņa radniecības saitēm (radinieka pilnvarojumu izpilde), viņam piederošo īpašumu pārvaldīšanas (piemēram, mežizstrāde, lauku tūrisms) un individuālās profesionālās darbības (piemēram, ārsta prakse, pedagoģiskā darbība). Tādējādi likumdevējs atzinis, ka šie nosacījumi nerada tiesnesim interešu konflikta risku neatkarīgi no viņa gūtās atlīdzības vai cita veida finansiālā ieguvuma apjoma. Saeima lietas izskatīšanas ietvaros nav sniegusi argumentus tam, kāpēc tieši asistenta pakalpojuma sniegšana savam bērnam ar invaliditāti pretstatā visiem citiem apstrīdētajā normā atļautajiem nodarbošanās veidiem nostādītu tiesnesi interešu konflikta situācijā. Tāpat nav sniegts pamatojums tam, kāpēc tiesneša amata savienošana ar asistenta pakalpojuma sniegšanu savam bērnam ar invaliditāti tiesneša neatkarību pakļautu lielākam riskam nekā tiesneša amata savienošana ar apstrīdētajā normā atļautajiem nodarbošanās veidiem. Nevar piekrist arī Saeimas argumentam par to, ka apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējas situācijā novēršot citu valsts varas atzaru iespējamo ietekmi uz viņu. Jāņem vērā, ka jebkurā no Interešu konflikta novēršanas likumā atļautajiem nodarbošanās veidu un amatu savienošanas gadījumiem tiesnesis var nonākt tiešā vai netiešā kontaktā ar citiem valsts varas atzariem. Piemēram, tiesnesim, apsaimniekojot savu nekustamo īpašumu, var rasties nepieciešamība sazināties ar pašvaldības iestādēm. Izskatāmās lietas apstākļos nekas neliecina par to, ka tiesnesim tādā gadījumā, ja viņš savam bērnam ar invaliditāti sniegtu asistenta pakalpojumu, nepieciešamība sazināties ar attiecīgo valsts vai pašvaldības institūciju amatpersonām būtu lielāka nekā jebkurā citā no apstrīdētajā normā atļautajiem amatu un nodarbošanās veidu savienošanas gadījumiem. Valsts atbalsts asistenta pakalpojuma saņemšanai ir noteikts Invaliditātes likumā. Līgums par asistenta pakalpojuma sniegšanu tiek slēgts ar attiecīgo pašvaldību Noteikumos Nr. 942 paredzētajā kārtībā. Pašvaldības, administrējot asistenta pakalpojuma sniegšanu, veic noteiktas funkcijas, kas uzskatāmas par neitrālu rīcību attiecībā uz personu, kura sniedz asistenta pakalpojumu. Saeima uzskata, ka, nosakot tiesnešu atalgojumu, ir ņēmusi vērā un daļēji kompensējusi tiesnešiem noteiktos amatu savienošanas ierobežojumus. Vairākas lietā pieaicinātās personas uzskata, ka atlīdzība par asistenta pakalpojuma sniegšanu ir simboliska un nesedz attiecīgo pakalpojumu faktiskās izmaksas. Noteiktā atlīdzība ietekmējot arī kvalificētu asistentu pieejamību. Aplūkojot dažādu valstu regulējumu tiktāl, ciktāl tiek ierobežota tiesneša amata savienošana ar citiem nodarbošanās veidiem, Satversmes tiesa secina, ka tiesneša amatu ir atļauts savienot ar citu, no tiesneša kā indivīda autonomijas izrietošu nodarbošanos. Daļā valstu ierobežojumi ir noteikti vispārīgu principu veidā. Piemēram, Austrijā tiesnešiem ir aizliegts veikt citu darbu, kas nebūtu savietojams ar tiesneša statusu, traucētu viņiem efektīvi pildīt tiesneša pienākumus, jo prasītu vai aizņemtu pārāk daudz laika, radītu bažas par tiesnešu objektivitāti vai citādā veidā būtiski apdraudētu tiesnešu dienesta intereses. Līdzīgi vispārīga rakstura nosacījumi attiecībā uz tiesneša amata savienošanu ar citu nodarbošanos ir spēkā, piemēram, Norvēģijā un Zviedrijā. Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr jāņem vērā valsts atšķirīgais tiesiskais, sociālais, politiskais, vēsturiskais un sistēmiskais konteksts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu un 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106 10.6. punktu). Tādējādi valstu tiesiskais regulējums šajā jomā ir nesaraujami saistīts ar konkrētās valsts tiesu varas regulējumu, kas nodrošina tiesneša neatkarību un ievēro tiesneša kā indivīda autonomiju. 18.2. Izskatāmajā lietā tieši tas apstāklis, ka apstrīdētā norma pēc sava rakstura ir neitrāla jeb ka tā neparedz atšķirīgu regulējumu attiecībā uz atšķirīgās situācijās esošām personām, izraisa Pieteikuma iesniedzējas vienlīdzīgo tiesību ierobežojumu. Atsevišķos gadījumos nepietiekama dažādās faktiskajās situācijās esošu personu grupu diferencēšana var izraisīt vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu (sk. ECT Lielās palātas 2006. gada 12. aprīļa sprieduma lietā "Stec and Others v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 65731/01 un 65900/01, 51. punktu). Satversmes tiesa norāda, ka likumdevējs ir tiesīgs veidot tādu normatīvo aktu sistēmu, kas pret noteiktu grupu paredz īpašu attieksmi, ja vien tā ir pamatojama vienlīdzības principa ietvaros. Viens no veidiem, kā nodrošināt atšķirīgu attieksmi pret grupu, kura kādas būtiskas pazīmes dēļ atrodas atšķirīgos apstākļos nekā pārējās grupas, ir attiecīgi diferencētu kategoriju noteikšana normatīvajos aktos (sk., piemēram, ECT 2000. gada 6. aprīļa sprieduma lietā "Thlimmenos v. Greece", pieteikums Nr. 34369/97, 48. punktu). Arī tiesību zinātnieks E. Levits norāda, ka noteiktos gadījumos Satversmes 91. pants var būt par pamatu diferencētāka noregulējuma izstrādei, ja līdzšinējais noregulējums ir nepietiekami diferencēts (sk.: Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu. Par līdztiesību likuma un tiesas priekšā un diskriminācijas aizliegumu. Par Satversmes 91. pantu. "Latvijas Vēstnesis", 2003. gada 8. maijs, Nr. 68, 19. lpp.). Satversmes tiesa atzīst, ka likumā nav iespējams noregulēt katras personas konkrēto situāciju, tomēr norāda, ka likumam būtu jānodrošina pietiekami diferencēta attieksme, lai norma atšķirīgā tiesiskā un faktiskā situācijā neizraisītu neatbilstību Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam. ECT judikatūrā atzīts, ka valstij ir ievērojama rīcības brīvība, nosakot, cik lielā mērā atsevišķas atšķirīgas pazīmes salīdzināmās situācijās var būt par pamatu atšķirīgas attieksmes noteikšanai (sk. ECT Lielās palātas 2006. gada 12. aprīļa sprieduma lietā "Stec and Others v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 65731/01 un 65900/01, 51. punktu). Valstij ir rīcības brīvība izvērtēt, vai un līdz kādai robežai atšķirīgā attieksme ir pieļaujama un pamatojama, bet šo robežu nosaka katras konkrētās lietas būtība un cēlonis. Ņemot vērā konkrētu personu vajadzības, var būt nepieciešama plašāku grupu noteikšana, lai aptvertu atšķirīgos faktiskos apstākļus (sk., piemēram, ECT Lielās palātas 2010. gada 16. marta sprieduma lietā "Carson and Others v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 42184/05, 61. un 62. punktu). 18.3. No Satversmes 1. pantā nostiprinātā demokrātiskas republikas jēdziena izriet valsts varas pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 4. punktu). Visupirms tas nozīmē, ka likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 26. punktu un 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 18.3. punktu). Satversmes tiesa norāda, ka Saeimai ir pienākums izvērtēt, vai spēkā esošais amatpersonu interešu konflikta novēršanas regulējums atbilst vienlīdzības principam. Satversmes tiesa atzīst, ka attiecībā uz tiesnesi, kuram nav ļauts sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti, netiek sasniegts ar apstrīdēto normu radītā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais regulējums nav pietiekami diferencēts un tādējādi Pieteikuma iesniedzējai, kuras ģimenē aug bērns ar invaliditāti, nav ļauts sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti, ja tas ir nepieciešams. Tādējādi attiecībā uz valsts amatpersonu - tiesnesi, kuram nepieciešams sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti, apstrīdētā norma nav piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: