3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 110. pantam un 91. panta pirmajam teikumam. Satversmes 110. pants un Latvijai saistošie starptautiskie līgumi cilvēktiesību jomā nosakot valsts pozitīvo pienākumu izveidot un uzturēt ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēmu. Tomēr šīs sistēmas izveide esot atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas. Lemjot par sociālo tiesību jautājumiem, valstij esot plaša rīcības brīvība un tā varot noteikt dažādus ierobežojumus. Saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 3. panta pirmo daļu ģimene, kurā aug bērns ar invaliditāti, varot saņemt četru veidu regulāri izmaksājamus valsts pabalstus vai piemaksas: ģimenes valsts pabalstu, piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti, bērna ar invaliditāti kopšanas pabalstu un pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās. Visus šos valsts sociālos pabalstus vai piemaksas personas, kurām uz tiem ir tiesības, varot saņemt vienlaicīgi. Papildus valsts atbalstam sociālo pabalstu vai piemaksu formā ģimenei, kura audzina bērnu ar invaliditāti, tiekot nodrošināti dažādi atvieglojumi. Piemēram, saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 4. augusta noteikumu Nr. 872 "Noteikumi par pasažieru kategorijām, kuras ir tiesīgas izmantot braukšanas maksas atvieglojumus maršrutu tīkla maršrutos" 2.2. apakšpunktu personai ar invaliditāti līdz 18 gadu vecumam un šīs personas pavadonim (asistentam) esot tiesības valsts ietvaros bez maksas izmantot sabiedriskā transporta pakalpojumus. Turklāt saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 25. panta pirmo daļu un Ministru kabineta 2009. gada 15. decembra noteikumiem Nr. 1472 "Kārtība, kādā Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība sniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un nodrošina tehniskos palīglīdzekļus - tiflotehniku un surdotehniku", kā arī Ministru kabineta 2009. gada 15. decembra noteikumiem Nr. 1474 "Tehnisko palīglīdzekļu noteikumi" personai ar invaliditāti līdz 18 gadu vecumam esot tiesības bez maksas saņemt tehniskos palīglīdzekļus, kuru uzskaitījums dots šajos noteikumos. Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 21. decembra noteikumiem Nr. 1170 "Noteikumi par kārtību, kādā personas ar invaliditāti saņem atbalstu mājokļa pielāgošanai, un atbalsta saņemšanas nosacījumiem" personām līdz 18 gadu vecumam, kurām noteiktas indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai, esot tiesības saņemt atbalstu viena mājokļa pielāgošanai. Papildus minētajiem valsts sociālā atbalsta veidiem ģimenei, kurā aug bērns ar invaliditāti, esot tiesības saņemt šim bērnam paredzētu valsts apmaksātu asistenta pakalpojumu. Satversmes 110. pants neradot personai subjektīvas tiesības saņemt konkrētu valsts atbalstu noteiktā veidā un apmērā. Valsts pienākums esot gādāt par to, lai ģimene, kurā aug bērns ar invaliditāti, saņemtu pietiekamu valsts atbalstu viņa pilnvērtīgas dzīves nodrošināšanai jeb tādu apstākļu radīšanai, kuri ļautu šim bērnam saglabāt pašcieņu un atvieglotu viņa iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē. Pieteikuma iesniedzējai neesot subjektīvu tiesību prasīt, lai valsts nodrošina, ka tieši viņa būtu tiesīga sniegt valsts apmaksātu asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti. Valsts esot izpildījusi savu pozitīvo pienākumu garantēt sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī, citastarp nosakot arī iespēju saņemt valsts apmaksātu asistenta pakalpojumu. Apstrīdētā norma neierobežojot ne Pieteikuma iesniedzējas bērna tiesības saņemt šo pakalpojumu, ne valsts atbalstu ģimenei kopumā. Vispār valsts atbalsts izskatāmajā lietā būtu atzīstams par atbilstošu Satversmes 110. pantam. Apstrīdētā norma atbilstot arī Satversmes 91. pantam. Saeima atzīst, ka ar apstrīdēto normu noteiktais ierobežojums paredz atšķirīgu attieksmi pret vecākiem, kuri pilda tiesneša pienākumus. Apstrīdētā norma gan liedzot Pieteikuma iesniedzējai pašai sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti un saņemt par to atlīdzību, tomēr neliedzot pavadīt savu bērnu ikdienas gaitās, citastarp arī kopā ar asistentu, kura pakalpojumu apmaksā valsts. Noteiktā ierobežojuma leģitīmais mērķis esot aizsargāt citu personu tiesības un likumīgās intereses un demokrātisko valsts iekārtu, nodrošinot tiesu varas neatkarību. Valsts uzdevums esot nodrošināt taisnīgu tiesas procesu un tiesneša neatkarību katrā konkrētā tiesas procesā. Šā pienākuma izpilde ietver kompleksa normatīvā regulējuma izstrādi un pieņemšanu. Tiesu varas un tiesnešu neatkarību institucionālā līmenī nodrošinot virkne normatīvo aktu, tajā skaitā Interešu konflikta novēršanas likums. Apstrīdētā norma esot daļa no sistēmiska normatīvā regulējuma, kas garantējot tiesnešu finansiālo neatkarību, nošķirot tiesu varu no citiem valsts varas atzariem un privātpersonām gan institucionālā, gan finansiālā aspektā. Apstrīdētā norma esot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tā nodrošinot, ka tiesnesis kā valsts amatpersona neatrodas nedz darba, nedz arī citādās finansiālās atkarības attiecībās ar citu valsts varas atzaru institūcijām, tajā skaitā pašvaldībām, un ka arī privātpersonām nav iespēju ietekmēt tiesneša neatkarību caur šāda veida attiecībām. Apstrīdētā norma visupirms nodrošinot tiesneša kā institūcijas neatkarību, nevis konkrēta tiesneša neatkarību konkrētā lietā. Tādējādi šis regulējums esot vērsts uz vispārīgu tiesneša neatkarības nodrošināšanu normatīvā līmenī un neesot aizstājams ar tām papildu garantijām, kuras konkrētā lietā paredzot konkrētais tiesvedības procesa likums. Attiecībā uz tiesnešu neatkarību esot izvirzāmas ļoti augstas prasības. Attiecībā uz iespējām izvēlēties citus, mazāk ierobežojošus līdzekļus Saeima norāda, ka apstrīdētā norma aptver dažādiem valsts varas atzariem piederīgas amatpersonas. Ņemot vērā šo personu atšķirīgās funkcijas, konkrētu amatu savienošana varbūt neradītu paaugstinātu risku vienai amatpersonu grupai, bet varētu radīt šādu risku citai amatpersonu grupai. Noteikt pilnīgu to nodarbošanās veidu sarakstu, ar kuriem pieļaujams savienot katras atsevišķās amatpersonas pienākumu izpildi, būtu nesamērīgi sarežģīti un nelietderīgi. Saeima norāda, ka "sociālā darba" iekļaušana to nodarbošanās veidu kategorijā, ar kuriem atļauts savienot tiesneša amatu, nesasniegtu leģitīmo mērķi. Interešu konflikta novēršanas likums personai neaizliedzot piedalīties sabiedriski derīgās aktivitātēs, bet liedzot veikt tikai tādus pienākumus, kas šā likuma izpratnē uzskatāmi par darbu vai amatu. Apmaksāta "sociālā darba" kā vispārīgas kategorijas iekļaušana apstrīdētajā normā varētu nonākt pretrunā ar Interešu konflikta novēršanas likuma mērķi, savukārt brīvprātīga sociālā darba iekļaušana apstrīdētajā normā nebūtu lietderīga. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas uzskatam, ka tādā gadījumā, ja Pieteikuma iesniedzējai būtu atļauts sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti, visai viņas ģimenei tiktu nodrošināts būtisks finansiālais atbalsts. Ja tiesneša ģimenes ienākumu apjoms un tiesneša spēja nodrošināt savu ģimeni būtu atkarīga no iespējas savienot šo amatu ar citu nodarbošanos, tiktu nopietni apdraudēta tiesneša neatkarība. Likumdevējs, nosakot tiesnešu algas apmēru, jau esot ņēmis vērā un daļēji kompensējis tiesnešiem noteiktos amatu savienošanas ierobežojumus. Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības esot ierobežotas "niecīgā apmērā". Viņai neesot liegtas tiesības pavadīt savu bērnu pasākumos, kuros viņš iesaistās ārpus mājas. Turklāt ģimenei neesot noteikts vispārīgs aizliegums izmantot to finansējumu, kuru valsts piešķīrusi asistenta pakalpojuma nodrošināšanai. Asistenta atlīdzību saņemt esot liegts tikai pašai Pieteikuma iesniedzējai. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējas interesēm nodarītais kaitējums esot mazāks par citu personu un visas sabiedrības ieguvumu no noteiktā ierobežojuma.