6. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 110. pantam. Apstrīdētā norma ierobežojot bērna ar invaliditāti iespējas saņemt viņa interesēm un vajadzībām vispiemērotāko asistenta pakalpojumu. Cilvēktiesību aizsardzība ikvienā sabiedrībā sākoties ar to, ka sabiedrība garantē bērnu tiesības, nodrošinot viņiem tādus apstākļus, kuros viņi pēc iespējas labāk var attīstīt savu potenciālu, lai vēlāk būtu gatavi dzīvot pilnvērtīgu pieauguša cilvēka dzīvi. Satversmes 110. pants uzliekot valstij īpašu pienākumu palīdzēt bērniem ar invaliditāti. Tiesībsargs, piekrītot Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka "apstrīdētā norma neliedz tiesnesim pavadīt savu bērnu ikdienas gaitās", tomēr uzsver, ka vecāku pienākums esot gādāt par sava bērna vislabākajām interesēm. Bērna vecāki esot tās personas, kuras vislabāk var izvērtēt sava bērna vajadzības. Ja māte uzskata, ka bērna vislabākajām interesēm atbilstu tas, ka asistenta pakalpojumu viņam sniegtu tieši viņa pati, proti, persona, ar kuru bērnam ir visciešākā saikne un savstarpēja uzticība, nevienam neesot pamata to apšaubīt. Noteiktais ierobežojums liedzot bērnam ar invaliditāti saņemt viņa interesēm un vajadzībām vislabāk atbilstošo asistenta pakalpojumu. Tiesneši, kuriem ir bērni ar invaliditāti, tiekot nostādīti nevienlīdzīgā situācijā salīdzinājumā ar vecākiem, kuri nav tiesneši un drīkst paši izvēlēties sniegt savam bērnam ar invaliditāti nepieciešamo asistenta pakalpojumu. Noteiktā ierobežojuma leģitīmais mērķis esot nodrošināt, lai tiesnesis kā valsts amatpersona nebūtu darba vai citādās finansiālās atkarības attiecībās ar citu valsts varas atzaru institūcijām, tajā skaitā pašvaldībām. Tiesībsargs uzskata, ka šis tiesnešu neatkarības nodrošināšanai izmantotais līdzeklis nav piemērots tā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Bez amatu savienošanas ierobežojumiem pastāvot arī citi līdzekļi, ar kuriem valsts varot nodrošināt tiesnešu neatkarību, piemēram, tādi kā tiesneša atstatīšanās un noraidīšanas procedūra vai valsts amatpersonas deklarācija, kurā citastarp jānorāda informācija par visu veidu ienākumiem. Minētie pasākumi esot pietiekami, lai nodrošinātu tiesnešu neatkarību, tāpēc noteiktais ierobežojums neatbilstot samērīguma principam.