9. Article

Pieaicinātā persona - Dr. psych. Ieva Bite - uzskata, ka bērniem ar invaliditāti, īpaši ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, bieži vien nepieciešama ne tikai specifiska fiziska palīdzība, bet arī īpaša emocionāla izpratne. Šo bērnu jutība pret stresu izraisošiem faktoriem parasti esot paaugstināta, un līdz ar to viņiem varot rasties nopietnas emocionālas un uzvedības problēmas, turklāt tās varot izpausties arī sevišķi saasinātā formā. Īpašas grūtības rodoties bērniem un jauniešiem ar valodas un citu komunikācijas spēju traucējumiem, kuru dēļ viņi nespēj izpaust savas emocijas verbāli un sociāli pieņemamā veidā. Tādējādi nopietni sarežģījumi varot rasties ne tikai pašam bērnam ar invaliditāti, bet arī apkārtējiem cilvēkiem. Lai pārvarētu šīs grūtības, esot nepieciešama dziļa izpratne par bērna ar invaliditāti vajadzībām, stresa pārvarēšanas un emociju regulēšanas iespējām. Vecāki esot bērna galvenie aprūpētāji, tātad parasti arī vislabāk pazīstot savu bērnu un izprotot viņa vajadzības. Kopumā būtu svarīgi bērnu ar invaliditāti aprūpē iesaistīt arī citus cilvēkus, kuri tāpat izprastu konkrētā bērna vajadzības un spētu viņam sniegt atbalstu ikdienā, bet vairāku objektīvu iemeslu dēļ šādus cilvēkus piesaistīt esot sarežģīti. Konkrēta bērna emocionālo un uzvedības problēmu pārvarēšanai esot svarīgas atbilstošas prasmes un iemaņas. Būtisks aspekts esot arī bērna ar invaliditāti psiholoģiskā piesaiste primārajam aprūpētājam. Saasinoties bērna vai pusaudža fiziskajiem un psihiskajiem traucējumiem, ļoti cieša un specifiska varot kļūt piesaiste tikai vienai vai divām personām. Lai panāktu kontaktu ar šādu bērnu, esot nepieciešamas īpašas zināšanas, kā arī stabilitāte bērna aprūpē. Pašreizējā aprūpes sistēmā esot saskatāmas vairākas būtiskas nepilnības, kas apgrūtinot bērnu ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļu dzīvi. Trūkstot kritēriju, pēc kuriem varētu izvērtēt personu ar invaliditāti asistentu izglītību un piemērotību attiecīgo pienākumu veikšanai. Asistenta pakalpojuma apmaksai paredzētais finansējums arī esot nepietiekams un tā piešķiršanas kārtība nepilnīga. Minētie apstākļi apgrūtinot piemērotu asistentu piesaisti ilgtermiņā. Līdz ar to daudziem bērniem un jauniešiem ar invaliditāti faktiski netiekot nodrošināta asistenta pakalpojuma pieejamība. Arī psiholoģiskā palīdzība un psihoterapija bērniem ar invaliditāti un viņu aprūpētājiem esot pieejama tikai ierobežotā apjomā. Atbalsta trūkums un sociālā izolētība esot nopietnu emocionālu problēmu, piemēram, depresijas, attīstības cēloņi. Lai veicinātu sabiedrības labklājību, būtu ieteicams valstī pilnveidot nemedikamentozās palīdzības sniegšanu personām ar invaliditāti. Tāpat būtu ieteicams mazināt stigmatizāciju, kas sabiedrībā joprojām esot vērojama attiecībā pret dažādām atšķirīgām tās grupām, tostarp cilvēkiem ar fiziskiem un psihiskiem traucējumiem un viņu tuviniekiem. Būtu maksimāli jārūpējas par to, lai nodrošinātu visu cilvēku vienlīdzību neatkarīgi no viņu veselības stāvokļa.