105. Article — paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību

garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka arī personas ekonomiskās intereses, kas saistītas ar komercdarbības veikšanu, var ietilpt Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu un 2015. gada 6. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-35-03 11.1. punktu). Īpašuma tiesības ietver arī līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu). Par īpašumu var tikt uzskatīti tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). 10.2. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no šajā pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās paļāvības principu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 4. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, mainot tiesisko regulējumu, valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem tiesību aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu. Tiesiskās paļāvības princips citastarp prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu, un ietver valsts pienākumu pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Pretējā gadījumā tiktu mazināta personu uzticība valstij un tiesībām. Taču, lai nodrošinātu valsts spēju reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem, šis princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Tiesiskās paļāvības princips arī prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām sabiedrības interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un 2014. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2013-13-01 7.1. punktu). 11. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesiskās paļāvības principa izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 13. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010-59-01 4. punktu un 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14.2. punktu). Lai konstatētu, ka personai radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu, jāņem vērā, ka šis princips aizsargā tikai tādas tiesības, kas personai jau reiz bijušas noteiktas (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 8. punktu). Tiesiskās paļāvības principam ir jāaizsargā personas tiesības gadījumos, kad normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu un 2013. gada 12. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-21-01 10.2. punktu). Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka izskatāmajā lietā īpašuma tiesību ierobežojums izriet no apstrīdētajā normā noteiktā lieguma saņemt pilnīgu zaudējumu kompensāciju no Autotransporta direkcijas. Savukārt Pieteikuma iesniedzēju tiesiskā paļāvība izpaužoties apstāklī, ka pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās tie bija tiesīgi saņemt pilna apmēra zaudējumu kompensāciju. Pieteikuma iesniedzēji esot paļāvušies uz šāda tiesiskā regulējuma un zaudējumu kompensēšanas kārtības nemainīgumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 5.-9. un 19.-24. lpp.). Tāpat Pieteikuma iesniedzēji norādījuši, ka Satversmes 105. pants esot jāanalizē kopsakarā ar Satversmes 1. pantu un no tā izrietošajiem tiesību principiem, jo Satversme esot vienots veselums un tajā ietvertās tiesību normas esot cieši saistītas. Lai pilnīgāk un objektīvāk noskaidrotu minēto normu saturu, tās esot interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 19. lpp.). Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzēju tiesiskā paļāvība izpaužas kā vēlme saņemt no Autotransporta direkcijas līgumtiesisku saistību izpildījumu tādā apmērā, kāds līgumu slēgšanas brīdī bija noteikts normatīvajos tiesību aktos. Šādā izpratnē tiesiskā paļāvība ir cieši saistīta ar tiesībām uz īpašumu. Tādēļ tiesiskās paļāvības princips izskatāmajā lietā vērtējams kopsakarā ar iespējamo īpašuma tiesību ierobežojumu kā viens no šā ierobežojuma tiesiskumu raksturojošiem kritērijiem. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās paļāvības principam vērtējama kopsakarā ar iespējamo īpašuma tiesību ierobežojumu. 12. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu un no Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās paļāvības principam, visupirms nepieciešams noskaidrot, kas izskatāmajā lietā uzskatāms par īpašuma tiesību objektu un vai apstrīdētā norma vispār šādas tiesības ierobežo. Šajā jautājumā lietas dalībnieki ir pauduši atšķirīgus viedokļus. 12.1. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka tie ir sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēji, kas veic pasažieru pārvadājumus ar autobusiem. Tie esot ieguvuši tiesības slēgt ar Autotransporta direkciju līgumus par sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu reģionālos starppilsētu nozīmes maršrutos. Līgumu slēgšanas brīdī normatīvie tiesību akti esot paredzējuši tiesības saņemt pilnu kompensāciju par sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas rezultātā ciestajiem zaudējumiem. Tomēr šādas tiesības esot liegtas ar apstrīdētās normas pieņemšanu. Pieteikuma iesniedzēju izdevumi esot pārsnieguši apstrīdētajā normā noteikto maksimālo kompensējamo zaudējumu apmēru, tādēļ tie neesot saņēmuši pilna apmēra kompensāciju. Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu ar apstrīdēto normu tiek ierobežotas divējādi. Pirmkārt, apstrīdētā norma ierobežojot tiesības iegūt pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu no tiesībām sniegt sabiedriskā transporta pakalpojumus. Otrkārt, apstrīdētā norma ierobežojot tiesības saņemt saistību izpildījumu no pasūtītāja - Autotransporta direkcijas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 1.-9. lpp.). Savukārt Ministru kabinets norāda, ka Pieteikuma iesniedzēju un Autotransporta direkcijas noslēgtajos līgumos nav noteikts precīzs zaudējumu kompensācijas apmērs, nedz arī šīs kompensācijas aprēķināšanas kārtība. Tā vietā līgumos esot ietverta atsauce uz zaudējumu kompensācijas apmēra aprēķināšanu normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā. Tas nozīmējot, ka Pieteikuma iesniedzēji nevar izvirzīt nekādus no līguma izrietošus prasījumus, pamatojoties uz normatīvajiem tiesību aktiem, kas ir zaudējuši spēku. Tādējādi konkrētajā gadījumā neesot ierobežotas Pieteikuma iesniedzēju īpašuma tiesības Satversmes 105. panta izpratnē (sk. lietas materiālu 5. sēj. 112.-114. lpp.). 12.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu sevī ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 11. punktu un 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7. punktu). Izskatāmajā lietā tiesības gūt pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu no sava īpašuma izmantošanas ir nošķiramas no Pieteikuma iesniedzēju tiesībām saņemt līgumtiesisku saistību izpildījumu no Autotransporta direkcijas. Ekonomiskais labums, ko sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēji gūst no līgumu izpildes, vienmēr ticis regulēts ar normatīvajiem tiesību aktiem. Šobrīd šāds regulējums ir ietverts Noteikumos Nr. 435, bet vēsturiski bijis ietverts Noteikumos Nr. 341, kā arī Ministru kabineta 2009. gada 26. oktobra noteikumos Nr. 1226 "Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanā radušos zaudējumu un izdevumu kompensēšanas un sabiedriskā transporta pakalpojuma tarifa noteikšanas kārtība" un Ministru kabineta 2007. gada 2. oktobra noteikumos Nr. 672 "Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanā radušos zaudējumu un izdevumu kompensēšanas un sabiedriskā transporta pakalpojuma tarifa noteikšanas kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 672), kas bija spēkā līgumu noslēgšanas brīdī. Personas tiesības izmantot savu īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu, nenozīmē, ka valstij būtu pienākums subsidēt kādu komercdarbības veidu, lai nodrošinātu, ka attiecīgie komersanti gūst pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu. Tas, cik lielu ekonomisko labumu Pieteikuma iesniedzēji ir tiesīgi gūt saistībā ar sabiedrisko autopārvadājumu līgumu izpildi, ir atkarīgs no noslēgto līgumu noteikumiem. Tomēr šādi apsvērumi ir vērtējami nevis kā tiesības gūt pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu no īpašuma, bet gan kā tiesības saņemt saistību izpildījumu no pasūtītāja. 12.3. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka īpašuma tiesības ietver arī līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību un līgumtiesiski prasījumi varētu tikt uzskatīti par īpašuma tiesību objektu. Abi Pieteikuma iesniedzēji ar Autotransporta direkciju 2008. gada 24. novembrī ir noslēguši līgumu par sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu reģionālos starppilsētu nozīmes maršrutos. Abu līgumu noteikumi pēc būtības ir identiski, atšķiras vienīgi darba uzdevumi. Tiesības saņemt zaudējumu kompensāciju atbilstoši Pieteikuma iesniedzēju un Autotransporta direkcijas noslēgtajiem līgumiem var tikt uzskatītas par īpašuma tiesību objektu. Attiecībā uz norēķinu kārtību līgumu 2.1. punktā ir noteikts, ka pasūtītājs (Autotransporta direkcija) apņemas pārvadātājam (katram no Pieteikuma iesniedzējiem) kompensēt pilnā apmērā ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītās izmaksas, kas pārsniedz pārvadātāja gūtos ieņēmumus par sabiedriskā transporta pakalpojumiem līguma darba uzdevumā minētajos maršrutos, normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā. Ministru kabinets pauž viedokli, ka iepriekš minētajos līgumos nav noteikts precīzs izdevumu kompensācijas apmērs, nedz arī tā aprēķināšanas kārtība, bet ir atsauce uz normatīvajos tiesību aktos paredzēto kārtību. Tomēr līgumos ir ietverta norāde par pilna apmēra izdevumu kompensāciju, kas līgumu slēgšanas brīdī atbilda arī spēkā bijušo Noteikumu Nr. 672 prasībām. Tiesības saņemt kompensāciju normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā nav aplūkojamas atrauti no attiecīgajā līguma normā ietvertās norādes uz pilna apmēra zaudējumu kompensāciju. Norāde uz normatīvajos tiesību aktos noteikto kārtību nenozīmē, ka grozījumi normatīvajos tiesību aktos varētu pēc būtības atņemt Pieteikuma iesniedzējiem tiesības saņemt saistību izpildījumu. Satversmes tiesa secina, ka līgumu slēgšanas brīdī Pieteikuma iesniedzēji varēja paļauties uz visu pamatoto izdevumu kompensācijas saņemšanu pilnā apmērā. Pieņemot apstrīdēto normu, Ministru kabinets iepriekš minētās tiesības ir ierobežojis, nosakot kompensējamo izdevumu maksimālo apmēru. Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma iesniedzēju tiesības uz īpašumu. 13. Lai noskaidrotu, vai ar apstrīdēto normu noteiktais Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai ir jāizvērtē: 1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu; 2) vai pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3) vai pamattiesību ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). 14. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums. Lai izvērtētu apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 105. pantam, visupirms jāpārbauda, vai Pieteikuma iesniedzēju īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, t.i.: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos tiesību aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas, kā arī vai likums nodrošina aizsardzību pret tā patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punktu). Noteikumi Nr. 341, kas ietver apstrīdēto normu, pieņemti Ministru kabineta 2012. gada 15. maija sēdē (sk. Ministru kabineta 2012. gada 15. maija sēdes protokola Nr. 27 20. punktu). Tie publicēti Latvijas Republikas oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" 2012. gada 8. jūnijā [sk.: Latvijas Vēstnesis, 2012. gada 8. jūnijs, Nr. 90 (4693)] un stājušies spēkā nākamajā dienā. Pieteikuma iesniedzēji neapstrīd to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta normatīvajos tiesību aktos paredzētajā kārtībā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lpp.). Lietā nav materiālu, kas liecinātu par to, ka apstrīdētā norma būtu pieņemta vai izsludināta, pārkāpjot normatīvajos tiesību aktos noteikto kārtību. Tāpat no lietas materiāliem neizriet apsvērumi, kas norādītu, ka apstrīdētā norma nav pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. Līdz ar to pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 15. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Pienākums norādīt leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 13.2. punktu). Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības veicināšana un citu cilvēku interešu aizsardzība, kas izpaužas kā sabiedriskā transporta pakalpojumu izmaksu ierobežošana un pārvadātājiem radušos zaudējumu pārmērīgas kompensācijas novēršana, - šai kompensācijai paredzēto līdzekļu efektīva izmantošana, vienlaikus saglabājot iedzīvotājiem pieejamus un kvalitatīvus sabiedriskā transporta pakalpojumus (sk. lietas materiālu 5. sēj. 115. lpp.). Līdzīgi arī Noteikumu Nr. 341 anotācijā ir norādīts, ka izstrādātā kārtība motivēs pārvadātājus, kuriem viena kilometra pašizmaksa ievērojami pārsniedz vidējo, pārskatīt izmaksu apjomu [sk. Ministru kabineta noteikumu projekta "Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanā radušos zaudējumu un izdevumu kompensēšanas un sabiedriskā transporta pakalpojuma tarifa noteikšanas kārtība" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 4. punktu. Pieejams: http://tap.mk.gov.lv/]. Arī Pieteikuma iesniedzēji piekrīt šādai izpratnei par apstrīdētās normas leģitīmo mērķi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 10. lpp.). Satversmes tiesa atzīst, ka Ministru kabineta rīcība, kas stimulē sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējus ierobežot savus izdevumus, tādējādi nodrošinot arī valsts budžeta līdzekļu ekonomiju, ir vērsta uz leģitīma mērķa sasniegšanu. Ietaupītos līdzekļus iespējams izlietot citu sabiedrības vajadzību apmierināšanai, tostarp iedzīvotājiem pieejamu un kvalitatīvu sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanai. Līdz ar to pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība. 16. Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt tā atbilstību samērīguma principam. Savukārt tiesiskās paļāvības princips prasa līdzsvarot personu tiesisko paļāvību ar sabiedrības interesēm. Arī šajā jautājumā izšķiroša nozīme ir samērīguma principam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu un 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 15. punktu). Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa pārbauda: pirmkārt, vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi; otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai rīcība ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu). 17. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi. Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai maksimālā izmaksājamās kompensācijas apmēra ierobežošana ar apstrīdēto normu var veicināt sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju ekonomiski atbildīgu rīcību, tādējādi nodrošinot arī valsts budžeta līdzekļu ekonomiju un leģitīmā mērķa sasniegšanu. Valsts kontrole Revīzijas ziņojumā ir norādījusi uz dažādiem sabiedriskā transporta sniedzēju subsidēšanas kārtības trūkumiem. No Revīzijas ziņojuma izriet pārmetumi gan valsts iestādēm, kas nav spējušas nodrošināt pienācīgu kontroli pār sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju izdevumu pamatotību, gan pārvadātājiem, kuru izdevumi un pieprasītās kompensācijas bez saprotama pamatojuma būtiski pieaugušas salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem (sk. Latvijas Republikas Valsts kontroles 2009. gada 22. decembra Revīzijas ziņojumu Nr. 5.1-2-3/2009 "Valsts budžeta dotācijas sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem piešķiršanas un izlietojuma atbilstība normatīvo aktu prasībām un mērķiem"). Šis Revīzijas ziņojums ir bijis viens no iemesliem sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju subsidēšanas kārtības pārskatīšanai un Noteikumu Nr. 341, tostarp arī apstrīdētās normas, pieņemšanai (sk. lietas materiālu 5. sēj. 118. lpp.). Pieaicinātās personas - Valsts kontrole un T. Linkaits - ir norādījušas, ka apstrīdētās normas piemērošana uzskatāma par efektīvu līdzekli, kas stimulē sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējus samazināt savus izdevumus, tādējādi nodrošinot arī valsts budžeta līdzekļu ekonomiju (sk. lietas materiālu 6. sēj. 186. lpp. un 7. sēj. 19. lpp.). Apstrīdētā norma pēc būtības rada aizskārumu tiem sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem, kuru izdevumi pārsniedz citu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju vidējos izdevumus. Tādējādi sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēji tiek stimulēti rīkoties efektīvi, samazinot savus izdevumus un iekļaujoties apstrīdētajā normā noteiktajās maksimālajās robežās, vai arī šie izdevumi netiks apmaksāti. Šādā veidā tiek sasniegts pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis. Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. 18. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pieteikuma iesniedzēji kā saudzējošākus līdzekļus ir norādījuši: pirmkārt, valsts iestāžu aktīvāku darbību, kontrolējot sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju izmaksu pamatotību, un atteikšanos kompensēt nepamatotos izdevumus; otrkārt, sabiedriskā transporta pakalpojumu kvalitātes prasību pazemināšanu, pārvadājumu cenu paaugstināšanu vai īpašajām sabiedrības grupām paredzēto atvieglojumu samazināšanu; treškārt, valsts atbalsta samazināšanu citiem sabiedriskā transporta veidiem un līdzekļu novirzīšanu par labu autopārvadājumiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 13.-17. lpp.). Savukārt Ministru kabinets uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju piedāvātie līdzekļi nespētu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē vai arī prasītu nesamērīgus resursus no valsts (sk. lietas materiālu 5. sēj. 126.-135. lpp.). 18.1. Pienācīga kontrole pār sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju izdevumu pamatotību nenoliedzami ir līdzeklis, kas var ierobežot valsts budžeta tēriņus. Tomēr valsts iestāžu realizētā kontrole pati par sevi nevar pilnībā aizstāt to efektu, ko dod apstrīdētajā normā ietvertie stimuli pašiem sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem ierobežot savu izdevumu apmēru. Tādējādi abi iepriekš minētie līdzekļi ir uzskatāmi par vienotu, uz valsts budžeta līdzekļu ekonomiju vērstu pasākumu kopumu. Tie nav savstarpēji aizstājami, jo abi kopā ir efektīvāki nekā katrs atsevišķi. Turklāt visu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju izdevumu audits prasītu nesamērīgus resursus no valsts. Satversmes tiesa ir atzinusi - ja izvirzīto leģitīmo mērķi var sasniegt ar tādiem līdzekļiem, kas personas tiesības ierobežo mazāk, bet vienlaikus prasa nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts un sabiedrības, tad nevar uzskatīt, ka valstij būtu pienākums šādu līdzekli izvēlēties (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 19.2. punktu). 18.2. Sabiedriskā transporta pakalpojumu kvalitātes prasību pazemināšana, pārvadājumu cenu paaugstināšana vai īpašajām sabiedrības grupām paredzēto atvieglojumu samazināšana varētu ļaut ietaupīt valsts budžeta un sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju līdzekļus. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka iemesls, kādēļ valsts vispār iesaistās sabiedriskā transporta pakalpojumu subsidēšanā, ir nepieciešamība nodrošināt sabiedrībai pieejamus un kvalitatīvus transporta pakalpojumus. Izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī saudzējošākā veidā, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). Sabiedriskā transporta pakalpojumu kvalitātes prasību pazemināšanas vai sabiedrības līdzmaksājumu paaugstināšanas rezultātā samazinātos šo pakalpojumu kvalitāte un pieejamība sabiedrībai. Tas būtu pretrunā ar kopējiem valsts transporta politikas mērķiem un nespētu nodrošināt leģitīmā mērķa sasniegšanu līdzvērtīgā kvalitātē. 18.3. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka sabiedriskie autopārvadājumi ir ekonomiski izdevīgāki un plašāk izmantoti nekā pārvadājumi pa dzelzceļu, tādēļ arī valsts budžeta līdzekļi esot pārdalāmi par labu autopārvadātājiem. Pieaicinātā persona T. Linkaits, analizējot Transporta attīstības pamatnostādnes 2014.-2020. gadam, norāda, ka transporta politikas mērķis ir integrēt visus sabiedriskā transporta veidus, t.sk. pilsētas transportu, vienotā sabiedriskā transporta maršrutu sistēmā, ņemot vērā to, ka sliežu transports, kur vien tas ir ekonomiski pamatots, uzskatāms par prioritāru sabiedriskā transporta veidu. Latvijas transporta politika, arī ievērojot Eiropas Savienības transporta politikas principus, atbalstot dzelzceļa kā transporta mugurkaula funkcionēšanu. Autopārvadājumi pildot papildinošu funkciju un par galvenajiem pārvadājumiem varot būt vienīgi tur, kur dzelzceļa pārvadājumi nav pieejami vai pārvadājamo pasažieru skaits ir pārāk niecīgs (sk. lietas materiālu 6. sēj. 187. lpp.). Ja Ministru kabinets ir apsvēris, ar kādu līdzekli leģitīmais mērķis būtu sasniedzams, un izšķīries par vienai personu grupai nosakāmu ierobežojumu, tad par saudzējošāku nevarētu tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas uzliek ierobežojumu citai personu grupai (sal. ar Satversmes tiesas 2011. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-69-01 14.2. punktu). Valstij ir tiesības noteikt transporta politiku, tostarp izvēloties arī prioritāri atbalstāmos transporta veidus un līdzsvarojot dažādiem transporta veidiem piešķiramo valsts atbalstu. Valstij nav pienākuma atbalstīt autopārvadājumus uz citu transporta veidu rēķina. Tādējādi nav saskatāmi alternatīvi līdzekļi, kas ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai. 19. Izvērtējot to, vai pamattiesību ierobežojums atbilst tā leģitīmajam mērķim, Satversmes tiesa pārbauda, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesību ierobežojumu. Atbilstoši Pieteikuma iesniedzēju aprēķiniem, pamatojoties uz apstrīdēto normu, par 2013. gadu akciju sabiedrībai "Nordeka" neesot izmaksāti 487 798,28 EUR un SIA "JELGAVAS AUTOBUSU PARKS" - 133 099,24 EUR (sk. lietas materiālu 1. sēj. 5. lpp.). Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēju tiesību ierobežojums ir vērtējams kā tādu mantisko tiesību ierobežojums, uz kuru īstenošanu Pieteikuma iesniedzējiem bija izveidojusies tiesiskā paļāvība. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams. Šāds pienākums Satversmes tiesas izpratnē ir vienlīdz attiecināms arī uz Ministru kabinetu (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 14.1. punktu). Tiesiskās paļāvības princips ne vien neizslēdz, bet noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009-88-01 15. punktu). Tādējādi sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas piemērošanas vērtējams, salīdzinot sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju atbalsta kārtību pirms un pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās. Satversmes tiesa šā sprieduma 17. punktā jau secinājusi, ka tāda atbalsta sistēma, kuras ietvaros sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem visi zaudējumi tiktu kompensēti no valsts budžeta, pēc būtības izslēdz pašu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju motivāciju samazināt iespējamo izdevumu apmēru. Var piekrist Valsts kontroles norādītajam, ka situācijā, kad ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītie zaudējumi tiek pilnā mērā kompensēti no valsts budžeta, sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēji nav ieinteresēti sniegt izmaksu efektīvus pakalpojumus (sk. lietas materiālu 7. sēj. 18. lpp.). Tādējādi ir uzskatāms, ka tiesiskais regulējums, kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās, nespēja pilnvērtīgi veicināt tādu ekonomisku un atbildīgu valsts budžeta līdzekļu izlietojumu, kas nodrošinātu sabiedrības interešu apmierināšanu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no tiesiskās paļāvības principa izrietošā prasība nodrošināt pēc iespējas saudzējošāku pāreju uz jauno tiesisko regulējumu ir nozīmīga, jo personai, kurai jaunais regulējums tiks piemērots, ir jādod iespēja pienācīgā kārtā tam sagatavoties. Šādu saudzējošāku pāreju iespējams nodrošināt, piemēram, pārejas noteikumos atliekot jaunā regulējuma spēkā stāšanos uz noteiktu laiku (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 24. punktu). Apstrīdētā norma ir pieņemta Ministru kabinetā 2012. gada 15. maijā un stājusies spēkā 2012. gada 6. jūnijā. Tomēr atbilstoši Noteikumu Nr. 341 101. punktam tā ir piemērojama tikai no 2013. gada 1. janvāra. Tādējādi sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem bija aptuveni seši mēneši laika, lai pārskatītu savu komercdarbības praksi un nodrošinātu izdevumu iekļaušanos apstrīdētajā normā un Noteikumu Nr. 341 1. pielikumā noteiktajās maksimālajās kompensējamo izdevumu robežās. Šāds laiks ir pietiekams, lai atzītu, ka nodrošināta tiesiskās paļāvības principam atbilstoša un saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. Apstrīdētā norma rada stimulu pašiem sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem meklēt ekonomiski izdevīgākos risinājumus, tādējādi veicinot arī valsts budžeta līdzekļu ekonomiju. Kā norāda pieaicinātā persona S. Harbaceviča, transporta uzņēmumi varētu paļauties uz izdevumu kompensāciju tikai tiktāl, ciktāl tā nenoved pie Līgumam par Eiropas Savienības darbību neatbilstoša un nelikumīga valsts atbalsta saņemšanas. Regula Nr. 1370/2007 veicina ekonomiski pamatotu sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanai atvēlēto līdzekļu izlietojumu. (sk. lietas materiālu 7. sēj. 29.-32. lpp.). Tādējādi arī no Regulas Nr. 1370/2007 neizriet valsts pienākums nodrošināt visu zaudējumu kompensāciju neatkarīgi no sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju darbības efektivitātes. Valsts atbalsts sabiedriskā transporta pakalpojumiem tiek sniegts, lai nodrošinātu sabiedrībai pieejamus, kvalitatīvus un izmaksu efektīvus pakalpojumus, nevis lai atbalstītu nerentablu komercdarbību. Komersanti nevar savu darbību balstīt vienīgi uz valsts atbalstu. Komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Savukārt peļņa ir atlīdzība par iniciatīvu un drosmi, darbojoties ekonomiskā riska un nenoteiktības apstākļos (sal. ar Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 18.3. punktu). Lietā nav materiālu, kas liecinātu, ka apstrīdētā norma padarītu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju komercdarbību ekonomiski neiespējamu vai arī radītu ticamus maksātnespējas draudus. Sabiedrības ieguvums no tā, ka sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēji tiek motivēti uzlabot savas darbības efektivitāti un valsts budžeta līdzekļi tiek izlietoti taupīgi, ir lielāks par atsevišķu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju ciestajiem zaudējumiem. Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir atbilstoši leģitīmajam mērķim un Satversmes 1. un 105. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Ministru kabineta 2012. gada 15. maija noteikumu Nr. 341 "Kārtība, kādā nosaka un kompensē ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus un izdevumus un nosaka sabiedriskā transporta pakalpojuma tarifu" 3. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš