6. Article

Satversmes tiesa savā judikatūrā ir konsekventi norādījusi uz likumdevēja lomu un atbildību likumdošanas funkcijas īstenošanā. Tiesa ir atzinusi, ka valsts varas efektīvākas īstenošanas labad ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam, tomēr "likumdevējam ir skaidri jānorāda, kādus jautājumus un kādā veidā Ministru kabinets ir tiesīgs noregulēt" (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu). Satversmes tiesa ir norādījusi: "Pārvaldes kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nevar ietvert tiesību normas, kas bez likumdevēja pilnvarojuma veidotu jaunas tiesiskās attiecības un ierobežotu pamattiesības" (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 16. punktu). Būtiska ir Satversmes tiesas atziņa citā iepriekš izskatītā lietā, kurā tā skaidroja, ka regulējumam, kuru Ministru kabinets izstrādā, pamatojoties uz likumu, ir jāsasniedz tāds pats mērķis, kādu likumdevējs vēlējies sasniegt, pieņemot attiecīgo likumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 9. punktu). Minētajā lietā Satversmes tiesa arī uzsvēra likumdevēja, respektīvi, parlamentārās kontroles nozīmi, kura gadījumā, kad tiek pieļauta atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam, ir nepieciešamais varas dalīšanas principa un tiesiskas valsts principa ievērošanas garants. Satversmes tiesa norādīja: "Likumdevējam ar parlamentārās kontroles starpniecību vai citiem tā rīcībā esošiem tiesiskajiem līdzekļiem ir jāgādā, lai pilnvarojums tiktu izpildīts atbilstoši Satversmei, kā arī lietderības un saprātīguma apsvērumiem" (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.3. punktu).