7. Article

Satversmes tiesa savā sākotnējā praksē noteica samērā stingras pieļaujamā pilnvarojuma robežas. Šī prakse ir attīstījusies. Tādējādi šobrīd būtu jāvadās no šādas Satversmes tiesas atziņas: "Ar likumdevēja pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai viena konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi" (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.4. punktu). Izskatāmās lietas kontekstā vērts pievērst uzmanību arī Satversmes tiesas lietai Nr. 2010-57-03 "Par Ministru kabineta 2009. gada 2. jūnija noteikumu Nr. 511 "Grozījumi Ministru kabineta 2004. gada 24. augusta noteikumos Nr. 740 "Noteikumi par stipendijām"" 1.1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 112. pantam" (turpmāk - Stipendiju lieta), kurā tiesa noteica, ka Ministru kabinetam gan primāri ir tiesības regulēt attiecīgā jautājuma procesuālo pusi, bet "tas neizslēdz Ministru kabineta tiesības pieņemt materiāla rakstura normas, ciktāl netiek pārkāpts attiecīgais pilnvarojums. Tomēr Ministru kabineta noteikumos nevar būt iekļautas tādas materiālas tiesību normas, kas veidotu no pilnvarojošā likuma būtiski atšķirīgas tiesiskās attiecības" (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija sprieduma lietā Nr. 2010-57-03 13.3. punktu). Stipendiju lietā tiesa konstatēja, ka Ministru kabinets ir ieviesis jaunus stipendiju piešķiršanas kritērijus, proti, apstrīdētā norma bija jauna materiāla norma, "kuras tiesiskā regulējuma mērķis nav atvasināms" no likumā piešķirtā deleģējuma (sk. turpat, 13.6. punktu).