4. Article

Satversmes 100. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz vārda brīvību, tostarp tiesības brīvi iegūt informāciju, raksturo demokrātisku valsts iekārtu, bet šo tiesību apjoms - demokrātisku sabiedrību. Demokrātijai valstī attīstoties, Satversmes 100. panta pirmajā teikumā noteiktajām tiesībām ir tendence arvien vairāk paplašināties (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 31.3. un 32. punktu). Arī Satversmes 100. panta pirmajā teikumā lietotais jēdziens "brīvi" norāda ne tikai uz tiesību iegūt informāciju raksturu, bet arī uz to nozīmi mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā. Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, nozīme ir arī tam, kā tika regulēta lēmuma par disciplinārlietas ierosināšanu un disciplinārlietas materiālu pieejamība līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim - 2010. gada 1. augustam. Līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim lēmuma par disciplinārlietas ierosināšanu un disciplinārlietas materiālu pieejamību neregulēja Tiesnešu disciplinārās atbildības likums, bet uz to attiecās vispārējais informācijas pieejamības regulējums. Atbilstoši Informācijas atklātības likumam minētajā lēmumā un materiālos ietvertā informācija bija vispārpieejama, ja vien informācijas autors vai iestādes vadītājs nebija tai atbilstoši Informācijas atklātības likuma 5. panta trešajai daļai noteicis ierobežotas pieejamības statusu, kā pamatojumu norādot, piemēram, ka tā ir informācija dienesta vajadzībām. Arī piemēri no prakses liecina, ka daļa no informācijas par disciplinārlietas ierosināšanu pret tiesnesi bija pieejama (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2004. gada 5. oktobra preses relīzi. Pieejama: http://www.at.gov.lv/). Tādējādi ar apstrīdēto normu tiesības brīvi iegūt informāciju par tiesu varas darbību tika ierobežotas vairāk nekā pirms tam. Tā kā apstrīdētā norma mainīja iepriekš spēkā bijušo ar tiesnešu disciplinārlietām saistītās informācijas pieejamības regulējumu, Satversmes tiesai bija jāizvērtē apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma nepieciešamība demokrātiskā sabiedrībā konkrētajā laikā. Turklāt Satversmes tiesas praksē ir pamatoti atzīts, ka ikviens ierobežojums iegūt informāciju iztulkojams iespējami šauri [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 6. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-02(99) secinājumu daļas 2. punktu un 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 13. punktu]. Lai gan šī Satversmes tiesas atziņa ir pieminēta Sprieduma 13.1. punktā, tomēr, vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, tā netika ņemta vērā pēc būtības. Satversmes tiesa nav arī norādījusi, kādēļ minētā atziņa izskatāmajā lietā nebūtu piemērojama.