5. Article

Spriedumā atzīts, ka likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Sprieduma 18. punktu). Saskaņā ar Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 3. panta pirmo daļu tiesības ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi ir tikai likumā noteiktiem subjektiem: Augstākās tiesas priekšsēdētājam, tieslietu ministram, apgabaltiesu priekšsēdētājiem, rajonu (pilsētu) tiesu priekšsēdētājiem, apgabaltiesu zemesgrāmatu nodaļu priekšniekiem, Tiesnešu ētikas komisijai. Par pamatu disciplinārlietas ierosināšanai var būt citastarp arī tādi fakti, kurus kāda no minētajām amatpersonām vai institūcijām ir uzzinājusi no personas, kas iesniegusi sūdzību par tiesnesi. Tādos gadījumos amatpersona vai institūcija, kas ir tiesīga ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi, informē sūdzības iesniedzēju par to, vai disciplinārlieta pret tiesnesi ir ierosināta. Tas nozīmē, ka atsevišķos gadījumos persona, kas saņēmusi atbildi no minētās amatpersonas vai institūcijas, līdz ar to iegūst arī noteikta apjoma informāciju par disciplinārlietu, kas ierosināta pret tiesnesi, un apstrīdētā norma neuzliek šai personai pienākumu nodrošināt attiecīgajai informācijai Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā noteikto aizsardzību. Arī Saeima ir norādījusi, ka apstrīdētā norma pēc būtības attiecas tikai uz personām, kurām ir tiesības piekļūt lēmumam par disciplinārlietas ierosināšanu un disciplinārlietas materiāliem saskaņā ar Tiesnešu disciplinārās atbildības likumu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 68. lp.). Tādējādi secināms, ka likumdevēja lietotie līdzekļi atsevišķos gadījumos nesasniedz apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi.