6. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam. Pēc Tiesībsarga ieskata, infrastruktūras nodevas maksāšanas pienākums tiekot uzlikts personām, kuras var gūt peļņu no būvniecības ieceres, kas realizēta, izmantojot par infrastruktūras nodevas maksātāju naudu attīstītās un uzturētās publiskās infrastruktūras pakalpojumus. Apstrīdētajā normā paredzētais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības nodrošināšana, sabiedrības interesēs veicinot ilgtspējīgu un stabilu pašvaldības attīstību. Apstrīdētā norma nediferencējot gadījumus, kuros būtu iespējams infrastruktūras nodevu pārrēķināt. Infrastruktūras nodevas aprēķināšana esot pakārtota konkrētai būvniecības iecerei. Ja būvniecības iecere tiek īstenota, pašvaldībai esot jāattīsta infrastruktūra aprēķinātās infrastruktūras nodevas apmērā. Turklāt izskatāmajā lietā Pieteicējas samaksātā infrastruktūras nodevas daļa tiekot uzkrāta līdz brīdim, kad tiks veikts otrs infrastruktūras nodevas maksājums, un tas esot veicams pēc būves nodošanas ekspluatācijā. Ar apstrīdēto normu tiekot ierobežotas tādu būvatļaujas adresātu īpašumtiesības, kuru saņemtā būvatļauja tiek atcelta vai anulēta kādas to prettiesiskas rīcības rezultātā. Taču apstrīdētā norma ierobežojot arī to personu īpašumtiesības, kuras pašas lūgušas būvatļauju atcelt, jo nav izmantojušas ar būvatļauju piešķirtās tiesības. Gadījumi, kad būvatļauja tiek atcelta un pašvaldības infrastruktūra netiek izmantota, un gadījumi, kad būvatļauja tiek īstenota un pašvaldības infrastruktūra tiek izmantota, esot atšķirīgi. Tāpēc tie būtu arī jāvērtē atšķirīgi un aizliegums atmaksāt infrastruktūras nodevu abos minētajos gadījumos neesot samērīgs. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varot sasniegt ar personu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, proti, paredzot individualizētu infrastruktūras nodevas daļas atmaksāšanas kārtību būvatļaujas atcelšanas gadījumā.