2. Article

Kā Satversmes tiesa jau norādījusi, darbs ir neatņemams cilvēciskās pašcieņas un apliecināšanās avots demokrātiskā sabiedrībā. Ieguldot savas zināšanas, kompetenci un spējas darbā, persona gūst iespēju pilnvērtīgi dzīvot mūsdienu sabiedrībā. Strādājot algotu darbu, persona gūst savu fizioloģisko, sociālo un kultūras vajadzību apmierināšanai nepieciešamos finanšu līdzekļus (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.2. punktu). Satversmes tiesas līdzšinējā praksē vairākkārt tikusi uzsvērta Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteikto tiesību nozīme sabiedrībā. Piemēram, Satversmes tiesa atzinusi, ka demokrātiskas valsts pienākums ir rūpēties par tās iedzīvotāju iespējām strādāt, turklāt šīs iespējas ne tikai jāparedz konstitūcijā, bet arī jāīsteno dzīvē (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 9.1. punktu). Tādējādi tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu ir atzīstamas par nozīmīgām ne vien ikvienas personas pilnvērtīgas dzīves nodrošināšanai, bet arī visas sabiedrības labklājības veicināšanai.