4. Article

Tiesiskās paļāvības princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies, un tas neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 9.3. punktu). Tomēr tiesiskās paļāvības princips prasa, lai, atkāpjoties no iepriekšējā tiesiskā regulējuma, tiktu noteikta saudzējoša pāreja uz jauno regulējumu. Prasība nodrošināt pēc iespējas saudzējošāku pāreju uz jauno tiesisko regulējumu ir nozīmīga, jo personai, kurai jaunais regulējums tiks piemērots, ir jādod iespēja pienācīgā kārtā tam sagatavoties (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 24. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka kopš maksātnespējas tiesiskā regulējuma pieņemšanas, tas ir, gandrīz divdesmit gadus, advokāti paralēli advokāta darbībai pildījuši arī administratora pienākumus (sk., piemēram, lietas materiālu 1. sēj. 2. lpp. un 5. sēj. 43. lpp.). Gan advokāta, gan administratora nodarbošanās ir Pieteikumu iesniedzēju ienākumu avots. Savukārt ar apstrīdētajām normām likumdevējs pēc būtības grozīja līdz šim ilgstoši pastāvējušo advokāta un administratora amata pienākumu savienošanas kārtību. Turklāt apstrīdētās normas ietekmē pilnīgi visus administratorus, arī tos, kuri vienlaikus ir advokāti, neatkarīgi no viņiem izsniegtā administratora sertifikāta darbības termiņa. Apstrīdētajās normās ietvertais regulējums ir sevišķi apgrūtinošs tiem advokātiem, kuru administratora sertifikāta darbības termiņš tuvojas beigām, jo viņiem jaunajam regulējumam jāsagatavojas ātri, bet atvēlētajā laikā pienācīgi sagatavoties un, ja nepieciešams, pārkārtot savu profesionālo darbību atbilstoši jaunajam regulējumam ir sarežģīti. Tiesiskā valstī likumdevējs savā darbībā ir saistīts ar vairākiem nosacījumiem un tam, pieņemot tiesību normas, ir jāizvērtē arī faktiskā situācija un iespējamās jauno normu radītās sekas. Spriedumā pamatoti norādīts, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, nav pienācīgi izvērtējis, kādas sekas to piemērošana radīs tiem administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti. Turklāt jāņem vērā, ka advokāti ir gandrīz puse no administratoru kopskaita (sk. Sprieduma 27.4. punktu). Ja apstrīdētās normas groza līdz šim ilgstoši pastāvējušo kārtību un skar visus administratorus, likumdevējam ir jāapsver apstrīdēto normu iespējamā ietekme uz visu šo normu adresātu, tai skaitā advokātu, tiesībām saglabāt esošās nodarbošanās un, ievērojot tiesiskās paļāvības principu, ja nepieciešams, jānosaka saudzējoša pāreja uz jauno regulējumu. Piemēram, kā saudzējošu pāreju varētu apsvērt apstrīdēto normu nepiemērošanu tiem advokātiem, kuriem ir derīgs administratora sertifikāts, vismaz līdz minētā sertifikāta darbības termiņa beigām. To būtu vajadzējis ņemt vērā, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam kopsakarā ar Satversmes 1. pantu.