11. Article

Pieaicinātā persona - Latvijā praktizējošs Eiropas Savienības dalībvalsts (Vācijas) advokāts Jenss Kristians Pastille (Jens-Christian Pastille) - norāda, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam. 11.1. Tiesību norma, kas administratorus pielīdzina valsts amatpersonām, izskatīšanai Saeimā iesniegta tikai likumprojekta trešajā lasījumā. Ņemot vērā šā priekšlikuma raksturu, neesot pieļaujama tik fundamentālu grozījumu iekļaušana tikai trešajam lasījumam sagatavotajā likumprojekta redakcijā. Turklāt minētie grozījumi pieņemti sasteigti, apstrīdētās normas nesaskaņojot ar citām tiesību normām. Tādējādi 2014. gada 25. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" 2. pants neesot pieņemts pienācīgā kārtā. 11.2. Administratoriem noteiktais valsts amatpersonas statuss varot traucēt tiem administratoriem, kuri pilda arī nodokļu (finanšu) konsultanta, kapitālsabiedrības valdes locekļa vai citas privātā sektora profesijas pārstāvja pienākumus, turpināt šīs nodarbošanās. Lai gan neesot noteikts tiešs aizliegums apvienot amatu komercsabiedrībā ar valsts amatpersonas amatu, tomēr kapitālsabiedrības dalībnieki varot neuzticēties valdes loceklim, kas vienlaikus ir arī valsts amatpersona. Turklāt valdes locekļa atalgojums varot būt attiecīgās kapitālsabiedrības komercnoslēpums. Tas varot nonākt pretrunā ar valsts amatpersonai noteikto pienākumu iesniegt deklarāciju, jo tās publiski pieejamā daļa atklājot ienākumu apmēru. Tāpat nodokļu (finanšu) konsultantiem savā profesionālajā darbībā vajagot būt neatkarīgiem un ievērot konfidencialitātes principu. Līdz ar to varot būt apdraudētas viņu iegūtās tiesības darboties gan kā administratoram, gan kā nodokļu (finanšu) konsultantam. 11.3. Apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu personu tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. Proti, pilnveidojot administratoru darbības kontroli, varot uzlabot parādnieka aktīvu un to vērtības aizsardzību, kā arī kreditoru un darba ņēmēju aizsardzību, kas ir maksātnespējas procesa mērķis. Administratora finanšu kontroles pastiprināšana tieši neveicinot maksātnespējas procesa efektivitāti. Administratoru pielīdzināšana valsts amatpersonām neesot vienīgais līdzeklis, ar ko iespējams sasniegt leģitīmo mērķi. Pastāvot vairāki daudz efektīvāki un sistēmiski pareizāki leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi, kas tik ļoti neierobežotu privātpersonu pamattiesības. Visupirms vajagot apsvērt iespēju stiprināt tiesas un Maksātnespējas administrācijas uzraudzību pār administratora kompetencē esošiem jautājumiem. Maksātnespējas likums jau regulējot to, kā administratoram jārīkojas interešu konflikta situācijā. Likumdevējs varot izdarīt tādus grozījumus Civilprocesa likumā, lai tiesas nolēmumi, kas pieņemti maksātnespējas procesa ietvaros, būtu pārsūdzami. Lai novērstu iespējamu administratora un kreditoru vai parādnieku saskaņotu negodprātīgu rīcību, Maksātnespējas likumā būtu nosakāms, ka maksātnespējas procesu ierosina viens tiesnesis, savukārt cits tiesnesis nodrošina šā procesa, tostarp administratora darbības, turpmāko kontroli. Turklāt Maksātnespējas likumā varētu noteikt, ka maksātnespējas process ir ierosināms pēc parādnieka galvenās komercdarbības vietas, un noteikt arī šā apstākļa pierādīšanai nepieciešamos kritērijus. Līdz ar to tiktu novērsta tāda situācija, ka parādnieki īsi pirms maksātnespējas pieteikuma iesniegšanas nomaina savu juridisko adresi uz tiem vēlamai tiesai piekritīgu adresi. Ja valsts vēlas pastiprināt administratoru darbības kontroli, tāda šīs profesijas reforma, kuras rezultātā administratori kļūtu par tiesu sistēmai piederīgām amatpersonām, ļautu daļēji sasniegt šo mērķi, taču būtu nepieciešami arī citi procesuāli uzlabojumi.