10. Article

Pieaicinātā persona - prof. Dr. h. c., Assessor. jur., Dipl.-Pol. Egils Levits - norāda, ka apstrīdēto normu izdošana saskaņā ar Satversmes ievadu, kā arī 1. un 64. pantu bija pieļaujama, ievērojot zināmus nosacījumus. Ārējo normatīvo aktu izdošanas tiesību piešķiršana orgānam, kas atrodas ārpus Satversmes 64. panta tvēruma, vai iestādei ar vājāku demokrātisku leģitimāciju jebkurā gadījumā nozīmējot demokrātijas virsprincipa ierobežojumu. Apsvērumi par to, ka Saeima ir tiesīga ar likumu pilnvarot Ministru kabinetu izdot likumpamatotus normatīvos aktus, nevarot tikt tiešā veidā attiecināti uz patstāvīgajām iestādēm. Atšķirībā no Ministru kabineta noteikumiem patstāvīgo iestāžu izdotie normatīvie akti demokrātijas virsprincipu ierobežojot divkārt. Patstāvīgo iestāžu izņemšana no Satversmes 58. pantā noteiktās Ministru kabineta padotības apgrūtinot Saeimas izteiktās tautas gribas attiecināšanu uz šo iestāžu darbību. Patstāvīgo iestāžu demokrātiskā leģitimācija pamatā balstoties uz Saeimas pieņemtu likumu, kurā ietverta tautas griba dibināt šādu iestādi un piešķirt tai attiecīgu kompetenci, kā arī uz personālo leģitimāciju, uz noteiktu laiku apstiprinot šīs iestādes vadītāju. Taču šādai iestādei trūkstot paša spēcīgākā leģitimācijas elementa - hierarhiskās padotības Ministru kabinetam. Ja patstāvīgā iestāde izdod ārējos normatīvos aktus, tiekot ignorēts būtisks demokrātijas virsprincipa elements - sasaiste starp izdevēja demokrātiskās leģitimācijas līmeni un tiesībām izdot šādus aktus. Tik būtiska demokrātijas ierobežojuma mērķim vajagot būt ļoti svarīgam, bet pašam ierobežojumam - pēc iespējas mazākam un tomēr tādam, kas ļautu šo mērķi sasniegt. Arguments, ka Eiropas Savienības vai starptautisko institūciju ieteikumi vai noteikumi varētu šādu būtisku demokrātijas ierobežojumu attaisnot, esot noraidāms, jo atbilstoši Satversmes 68. pantam Latvijas Republika līdzdarbojoties Eiropas Savienībā "nolūkā stiprināt demokrātiju", nevis to vājināt. Tāpat neesot akceptējams uzskats, ka konkrētajā gadījumā šādu ierobežojumu prasītu efektivitātes princips, kas pats par sevi nekad nevarot atsvērt nevienu no Satversmes ievadā ietvertajiem virsprincipiem. Efektivitātes princips gan varot tikt ņemts vērā kā tiesiskas valsts virsprincipā ietilpstošā labas pārvaldības principa elements, proti, apsverot jautājumu par demokrātijas virsprincipa ierobežošanu tam līdzvērtīgā tiesiskas valsts virsprincipa labā. Tomēr minētās metodoloģijas ietvaros izdarītais secinājums nevarot būt tāds, ka Saeima pati nespēj pietiekami efektīvi lemt par jautājumiem, kurus ar saviem noteikumiem izlemj Latvijas Banka. Šo noteikumu nav tik daudz, ka tie varētu nopietni atslogot Saeimas darbu. Esot pieļaujams secinājums, ka Latvijas Banka ir kompetentāka par Saeimu konkrētajā jautājumā, kurā būtiska nozīme esot ne tik daudz politiskiem, bet drīzāk gan tehniskiem aspektiem, attiecībā uz kuriem Latvijai esot jāiekļaujas starptautiskā sistēmā. Savukārt no šā secinājuma izrietot secinājums, ka pilnvarojošajā likumā ir izteikta Saeimas griba šādā starptautiskā sistēmā piedalīties, ka šī sistēma ir ļoti komplicēta un ka Latvijas līdzdalība tajā neatstāj Saeimas politiskajai gribai plašu rīcības brīvību. Līdz ar to nepieciešamība atbilstoši demokrātijas virsprincipam Saeimai šo jautājumu regulēt pašai neesot tik liela un tamdēļ Saeima to varot deleģēt Latvijas Bankai kā kompetentākai institūcijai, kas atrodas tiešā saskarē ar citiem starptautiskās sistēmas dalībniekiem. Tomēr šādi apsvērumi no demokrātijas viedokļa esot riskanti un pieļaujami tikai šauros izņēmuma gadījumos, kad politiskā griba reducējoties uz konkrētu izšķiršanos, pēc kuras Saeimai esot tikai minimālas iespējas noteikt regulējuma saturu, jo Latvijas Banka starptautiskās sadarbības jautājumus varot risināt operatīvāk un kompetentāk. Turklāt arī šādos apstākļos esot jābūt nodrošinātai Saeimas virsvadībai un atbildībai. Tiesas sēdē pieaicinātā persona atkārtoja un papildināja savā rakstveida viedoklī norādītos argumentus, īpaši uzsverot, ka Saeima nedrīkst nodot daļu savas kompetences neierobežotā autonomas valsts pārvaldes iestādes kompetencē. Saeimai vienmēr vajagot būt iespējai šādu jautājumu noregulēt pašai. Autonomai valsts pārvaldes iestādei nevarot uzticēt ārējo normatīvo aktu izdošanu Satversmes 58. panta ietvaros esošas kompetences jomā. Latvijas Bankas autonomās kompetences pamats esot tas, ka labas pārvaldīšanas princips prasa finanšu politikas nošķiršanu no ikdienas politikas. Kādas kompetences nodošana Latvijas Bankai ir pieļaujama, tas esot izvērtējams katrā konkrētajā gadījumā.