13. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents Dr. iur. Edvīns Danovskis - norāda, ka Latvijas valststiesībās likumpamatotu ārējo normatīvo aktu pieļaujamība līdz šim esot bijusi konsekventi atzīta likumdošanas praksē. Patstāvīgās iestādes, piemēram, Latvijas Banka, FKTK un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, neesot padotas Ministru kabinetam, un tiesības izdot ārējos normatīvos aktus tām piešķirtas, lai tās varētu efektīvāk īstenot savu autonomo kompetenci. Šādu normatīvo aktu esamība esot atspoguļota arī Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās likuma 17. panta pirmajā daļā un Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta otrajā daļā. Tādējādi Latvijas Bankas padomes tiesības izdot ārējos normatīvos aktus neesot unikālas un veidojot daļu no patstāvīgo iestāžu orgānu izdoto likumpamatoto ārējo normatīvo aktu kopuma. Likumpamatotie ārējie normatīvie akti, ciktāl to saturs atbilst likumā ietvertajam pilnvarojumam, tiekot izdoti, īstenojot nevis likumdošanas funkciju, bet gan izpildvaras funkciju, kas izrietot no Satversmes 57. panta un neesot pretrunā ar Satversmes 64. pantu. No Satversmes 1. panta izrietošā demokrātijas virsprincipa esot secināms, ka vispārsaistošu tiesību normu izdošanai uz likuma pamata nepieciešama augstāka demokrātiskā leģitimācija nekā citu izpildvaras darbību veikšanai. Turklāt arī plaša un salīdzinoši abstrakta pilnvarojuma gadījumā izpildvarai esot saistoši likumā ietvertie mērķi un vērtības, tātad izpildvara darbojoties kā likumā ietverto politisko uzstādījumu īstenotājs, nevis radītājs. Latvijas Bankas padomes locekļa pilnvaru laikā Saeimai neesot iespēju viņu politiski ietekmēt - atbrīvošana no amata esot iespējama tikai likumā paredzētajos gadījumos, kuri esot precīzi formulēti un neparedzot Saeimai vērtēšanas vai rīcības brīvību. Tomēr Latvijas Bankas padomes demokrātiskā leģitimācija esot pietiekama, lai tā savas autonomās kompetences ietvaros atbilstoši likumā noteiktajam pilnvarojumam pieņemtu likuma īstenošanai nepieciešamas tiesību normas, jo attiecībā uz visiem Latvijas Bankas padomes locekļiem Saeima izsakot politisku gribu (likuma "Par Latvijas Banku" 22. panta pirmā un otrā daļa). Būtiska esot arī atšķirība starp Latvijas Bankas kā atvasinātas publiskas personas un tās padomes demokrātisko leģitimāciju. Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā noteiktais pilnvarojums esot reducējams tikai uz Latvijas Bankas padomi kā demokrātiski leģitimētu institūciju. Citas Latvijas Bankas iestādes un to struktūrvienības nedrīkstot Latvijas Bankas vārdā izdot šādus normatīvos aktus. Neesot pamata Novēršanas likuma 47. pantā doto pilnvarojumu attiecināt tikai uz procesuāliem noteikumiem. Uz likuma pamata izdotā ārējā normatīvajā aktā nedrīkstot būt iekļauts tāds regulējums, kas izsmeļoši noteikts pašā likumā. Apstrīdēto normu atbilstība pilnvarojumam esot atkarīga no tā, vai tās attiecas uz kādu no Novēršanas likuma 11. panta otrajā daļā paredzētajiem klienta identificēšanas gadījumiem. Ja tiek konstatēts, ka minētajā tiesību normā ietvertais attiecīgo gadījumu uzskaitījums ir izsmeļošs, bet apstrīdētās normas paredz jaunu, likumā neminētu gadījumu, tad apstrīdētās normas esot atzīstamas par neatbilstošām Novēršanas likuma 47. panta trešajai daļai un Satversmes 64. pantam. Tiesas sēdē pieaicinātā persona atkārtoja un papildināja savā rakstveida viedoklī minētos argumentus un norādīja, ka minētās personu grupas izskatāmajā lietā varētu tikt atzītas par tādām, kas atrodas salīdzināmos apstākļos. Latvijas Bankas un vairāku pieaicināto personu pieminētā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risku analīze varot nebūt tik izšķiroša, lai secinātu, ka personu grupas atrodas atšķirīgos apstākļos.