2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar ierobežotu atbildību "TAVEX" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās normas par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošām no pieņemšanas brīža. Pieteikuma iesniedzēja ir kapitālsabiedrība, kas savas komercdarbības ietvaros citastarp veicot ārvalstu valūtas skaidras naudas pirkšanu un pārdošanu (turpmāk arī - skaidras naudas tirdzniecība). Šādu pakalpojumu atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem sniedzot vienīgi kapitālsabiedrības, kas saņēmušas Latvijas Bankas licenci, un kredītiestādes kā vienu no finanšu pakalpojuma veidiem. Novēršanas likuma prasības attiecoties uz abām minētajām tiesību subjektu grupām. No Novēršanas likuma 11. panta otrās daļas un Ministru kabineta 2008. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1071 "Noteikumi par neparasta darījuma pazīmju sarakstu un kārtību, kādā sniedzami ziņojumi par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1071) 8.2.4. un 8.6. apakšpunkta izrietot, ka kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādēm ir pienākums identificēt klientu (kredītiestādēm - klientu, kuram nav konta) ikvienā gadījumā, kad tiek veikta skaidras naudas tirdzniecība par summu, kuras ekvivalents ir 8 000 euro un vairāk. Uz Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā ietvertā pilnvarojuma pamata izdotās apstrīdētās normas attiecoties tikai uz kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, bet neattiecoties uz kredītiestādēm, kas sniedz identisku pakalpojumu. Latvijas Banka 2014. gada 16. decembrī esot apstiprinājusi Pieteikuma iesniedzējas pieņemtos noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmas noteikumus un atzinusi tos par atbilstošiem normatīvo aktu prasībām. Novērtējot apstrīdēto normu ietekmi uz skaidras naudas tirdzniecību, Pieteikuma iesniedzēja konstatējusi, ka 2015. gada pirmajos divos mēnešos 87 klienti ir atteikušies veikt skaidras naudas tirdzniecības darījumus ar Pieteikuma iesniedzēju, kā vienu no iemesliem norādot nevēlēšanos tikt identificētiem. Savukārt kredītiestādēs, veicot šādus darījumus apstrīdētajās normās noteikto naudas summu ietvaros, šāda identifikācija netiekot veikta. Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam esot vērtējama kopsakarā ar Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošo tiesību veikt komercdarbību ierobežojumu. Kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādes atrodoties vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Pirmkārt, abas minētās personu grupas savu komercdarbību veicot kā kapitālsabiedrības. Otrkārt, tās sniedzot viena un tā paša veida pakalpojumu un esot viena un tā paša konkrētās preces un konkrētā ģeogrāfiskā tirgus dalībnieki Konkurences likuma 1. panta izpratnē. Treškārt, abas salīdzināmās grupas esot uzskatāmas par konkurentiem, kas turklāt savu komercdarbību veicot nelielā attālumā viens no otra. Ceturtkārt, Konkurences padome esot norādījusi uz nepieciešamību nodrošināt abām minētajām grupām vienādu tiesisko regulējumu. Pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās, veicot skaidras naudas tirdzniecību, klienta un patiesā labuma guvēja identifikācijas priekšnoteikumi kredītiestādēm un kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, bijuši vienādi. Savukārt ar apstrīdētajām normām kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, esot uzlikts pienākums identificēt klientu vai patieso labuma guvēju tādos gadījumos, kuros kredītiestādēm šāda pienākuma nav. Tātad apstrīdētās normas nenodrošinot vienlīdzīgas tiesības visām personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis un atšķirīgas attieksmes mērķis esot nošķirami, un attiecībā uz skaidras naudas tirdzniecību apstrīdētās normas pieņemtas, ievērojot nepieciešamību aizsargāt sabiedrības drošību. Apstrīdētās normas esot izdotas arī tādēļ, lai nodrošinātu tiesiskā regulējuma atbilstību Eiropas Padomes Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas pasākumu novērtēšanas ekspertu komitejas (turpmāk - MONEYVAL) 2012. gada 5. jūlija ziņojumam par Latvijas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas un apkarošanas sistēmu (turpmāk - Ziņojums) un tajā ietvertajām rekomendācijām. Savukārt attiecībā uz atšķirīgas attieksmes pieļaušanas leģitīmo mērķi Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tāda nav. MONEYVAL Ziņojumā esot ietverts tikai vispārīgs ieteikums nodrošināt to, lai Latvijas Banka nosaka skaidras prasības klienta un patiesā labuma guvēja identificēšanai arī gadījumos, kad darījums pēc sava apjoma nesasniedz neparasta vai aizdomīga darījuma statusu. Līdz ar to neesot objektīvu un sabiedrībā atzītu iemeslu noteikt kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, attiecībā uz klienta un patiesā labuma guvēja identificēšanu stingrākas prasības nekā kredītiestādēm. Ja apstrīdētajām normām nav leģitīma mērķa, tad neesot nepieciešams pārbaudīt, vai, paredzot atšķirīgu attieksmi, ir ievērots samērīguma princips. Ja tiktu atzīts, ka ar apstrīdētajām normām radītajai atšķirīgajai attieksmei tomēr ir leģitīms mērķis, tad Latvijas Bankas izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti tā sasniegšanai situācijā, kad personas, kuras nevēlas tikt identificētas, varot no identificēšanas izvairīties. Apstrīdēto normu izstrādes materiāli neesot publiski pieejami. No Finanšu ministrijas un Latvijas Bankas atbildēm uz biedrības "Nebanku Finanšu Pakalpojumu Sniedzēju Asociācija" (turpmāk arī - Nebanku asociācija) iesniegumu ar priekšlikumu grozīt apstrīdētās normas neesot secināms, ka Latvijas Banka būtu apsvērusi alternatīvus līdzekļus un vispār vērtējusi to, vai apstrīdētās normas nenonāk pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmo teikumu. Tādējādi ar apstrīdētajām normām radītā atšķirīgā attieksme neesot nepieciešama pat hipotētiska leģitīmā mērķa sasniegšanai. Apstrīdētās normas radot tādu situāciju, ka potenciālais klients atsakās veikt skaidras naudas tirdzniecības darījumu, jo viņam nav līdzi personu apliecinoša dokumenta vai viņš nevēlas tikt identificēts. Sabiedrība no atšķirīgās attieksmes neiegūstot neko, jo personas attiecīgos darījumus varot veikt kredītiestādēs. Atšķirīga attieksme esot īpaši nesamērīga situācijā, kad blakus darbojas tādu kapitālsabiedrību filiāles, kuras veic skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestāžu filiāles. Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 1. un 64. pantam esot vērtējama kopsakarā. Latvijas Banka neesot uzskatāma par demokrātiski leģitimētu institūciju, jo neesot piesaistīta tautas gribai. Ņemot vērā pašreizējo Satversmes tekstuālo regulējumu, kurā expressis verbis neesot noteiktas Latvijas Bankas tiesības izdot ārējos normatīvos aktus, tai varot tikt deleģēta tikai normatīvo aktu izpilde, plānošana un citi uzdevumi. Arī demokrātiskas un tiesiskas valsts princips nepieļaujot to, ka valsts pārvaldes iestādes varētu izdot ārējos normatīvos aktus. Šādas tiesības neizrietot arī no Satversmes tās materiālajā izpratnē jau tādēļ vien, ka nepastāvot attiecīga vispārēja, turklāt Satversmes tiesas atzīta konstitucionāla tradīcija. Ar jaunpieņemtu likumu šādu tradīciju iedibināt nevarot. To esot iespējams vienīgi konstatēt un akceptēt post factum. Saprātīgas šaubas par Latvijas Bankas tiesībām izdot ārējos normatīvos aktus izrietot arī no Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta pirmās daļas, kurā neesot noteikts tāds ārējā normatīvā akta veids kā "Latvijas Bankas noteikumi". Tātad Latvijas Banka līdz šim, izdodot ārējos normatīvos aktus, esot rīkojusies ultra vires. Pat ja hipotētiski tiktu pieņemts, ka Latvijas Banka ir tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus, tā esot pārkāpusi likumdevēja pilnvarojuma robežas. Turklāt likumdevējs nemaz neesot bijis tiesīgs pilnvarot citu tiesību subjektu izdot tādas normas, kas atbilstoši Satversmes tiesas praksē definētajai "būtiskuma teorijai" esot tikai Saeimas kompetencē. Novēršanas likuma 47. panta trešajā daļā ietvertais pilnvarojums pieļaujot tikai tādu tiesību normu izdošanu, kuras noteiktu pilnvarojumā minēto pienākumu izpildes kārtību, proti, procesuāla rakstura normas. Savukārt apstrīdētās normas esot uzskatāmas par materiālo tiesību normām. Turklāt Novēršanas likumā un Noteikumos Nr. 1071 esot izsmeļoši norādīti tie gadījumi, kad veicama klienta vai patiesā labuma guvēja identifikācija. Ja šo uzskaitījumu nepieciešams papildināt, to darīt esot kompetents vienīgi likumdevējs. Apstrīdētajās normās esot iekļautas tādas tiesiskā sastāva pazīmes, kuras Novēršanas likums nepieļaujot. Ņemot vērā minēto, apstrīdētās normas esot atzīstamas par spēkā neesošām no Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pilnvarotais pārstāvis Matīss Šķiņķis atkārtoja un papildināja pieteikumā minētos argumentus un īpaši norādīja uz lietas materiāliem pievienotajiem skaidras naudas tirdzniecības darījumus apliecinošajiem dokumentiem, kas apstiprinot, ka vairākās kredītiestādēs bez identifikācijas ir iespējams veikt darījumus, kuru summa ir ekvivalenta 2 000-7 999,99 euro.