22. Article

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajās normās noteiktais regulējums ietver tādus jautājumus, kuru izlemšana ir vienīgi likumdevēja kompetencē (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 1. februāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 92.-94. lpp.). Turpretim Latvijas Banka norāda, ka tā, pieņemot apstrīdētās normas, ir darbojusies likumdevēja piešķirtās kompetences ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 1. februāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 101. lpp.). 22.1. Saeima, darbojoties kā likumdevējs, nav tiesīga nodot izpildvarai izlemšanai tādus jautājumus, kuri saskaņā ar Satversmi ir tikai pašas Saeimas ekskluzīvajā kompetencē (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. 2015-05-03 10. punktu). Likumdevējs, pilnvarojot izpildvaru izstrādāt regulējumu kādā jautājumā, nedrīkst radīt risku, ka līdzsvars starp likumdevējvaru un izpildvaru varētu nosvērties uz izpildvaras pusi tiktāl, ka tiktu apdraudēts varas dalīšanas princips un līdz ar to arī demokrātiskas valsts iekārtas būtība (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.2. punktu). Lemjot par pilnvarojumu, likumdevēja pienākums ir apsvērt konkrētā jautājuma nozīmīgumu un saistību ar pamattiesībām (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. 2015-05-03 10. punktu). Latvijas Banka nedrīkst izdot noteikumus tādos jautājumos, kurus pilnībā izlēmis pats likumdevējs. Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, kurus jautājumus konkrētajā jomā ir izlēmis pats likumdevējs. 22.2. Saeima ir pieņēmusi Novēršanas likumu un Novēršanas likuma grozījumus, pilnvarojot Latvijas Banku noteikt kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, saistošas prasības attiecībā uz šajā likumā noteikto pienākumu izpildi konkrētā jomā. Saeima ir izšķīrusies par to, ka kredītiestādēm un kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, ir pienākums noteiktos gadījumos identificēt klientu vai patiesā labuma guvēju (Novēršanas likuma 11. pants), kā arī ziņot par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem (Novēršanas likuma 30. pants). Novēršanas likuma 30. panta otrajā daļā Saeima ir pilnvarojusi Ministru kabinetu izdot noteikumus, kuros apstiprināts neparasta darījuma pazīmju saraksts un kārtība, kādā sniedzami ziņojumi par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem. Saskaņā ar šo pilnvarojumu Ministru kabinets ir izdevis Noteikumus Nr. 1071, kuru 8. punkts noteic, ka par neparastu darījumu uzskatāms darījums, ja tas atbilst vismaz vienai no šajā punktā norādītajām pazīmēm. Noteikumu Nr. 1071 8.2.4. un 8.6. apakšpunkts gan attiecībā uz kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, gan kredītiestādēm par šādu pazīmi noteic gadījumu, kad klients (kredītiestādēm - klients, kuram nav konta) pērk vai pārdod ārvalstu valūtu skaidrā naudā par summu, kuras ekvivalents ir 8 000 euro un vairāk. Atsauce uz neparasta darījuma pazīmju sarakstā ietvertajām pazīmēm ir ietverta arī Novēršanas likuma 11. panta otrās daļas 2. punktā, tādējādi šīs pazīmes citastarp attiecas uz klienta vai patiesā labuma guvēja identifikāciju. Likumdevējs ir pilnvarojis arī vairākas valsts pārvaldes institūcijas, tostarp Latvijas Banku, izdot saistošas prasības noteiktās jomās tiem subjektiem, kuru uzraudzību un kontroli šīs institūcijas īsteno. Saeima ir izvēlējusies tādu identifikācijas un ziņošanas modeli, kas balstīts uz riska izvērtējumu, un tā galvenos virzienus noteikusi likumā. Tādējādi likumdevējs pats ir izlēmis jautājumus par kredītiestādēm un kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, izvirzāmajām prasībām, tostarp prasību identificēt klientu vai patiesā labuma guvēju.