3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas Banka - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam. MONEYVAL Ziņojumā esot norādīts, ka ar Latvijas Bankas 2009. gada 13. maija ieteikumiem Nr. 37 "Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmas izveides ieteikumi kapitālsabiedrībām, kas saņēmušas Latvijas Bankas licenci ārvalstu skaidrās naudas pirkšanai un pārdošanai" (turpmāk - Latvijas Bankas ieteikumi Nr. 37) esot par maz, lai varētu tikt pienācīgi uzraudzītas un kontrolētas tādas kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, tāpēc esot nepieciešams šajā jomā paplašināt Latvijas Bankas kompetenci, piešķirot tai tiesības izdot juridiski saistošas vadlīnijas, vai arī šīs jomas uzraudzību un kontroli uzticēt Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (turpmāk arī - FKTK). Ņemot vērā Ziņojumā norādīto, Finanšu sektora attīstības padomes 2013. gada 28. marta sēdē apstiprinātajā Darbības plānā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas sistēmas uzlabošanai esot secināts, ka Latvijas Bankai jāizvirza stingrākas prasības klientu izpētei kapitālsabiedrībās, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Atbilstoši minētajā darbības plānā noteiktajām vadlīnijām esot pieņemti Novēršanas likuma grozījumi. Attiecīgā likumprojekta anotācijā esot norādīts, ka Novēršanas likums nosaka vienīgi minimālās prasības noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai, tāpēc Latvijas Bankai jānosaka detalizētākas prasības minētajām kapitālsabiedrībām atbilstoši to darbības veidam. No Latvijas Bankas noteikumu Nr. 141 anotācijas esot redzams, ka apstrīdētās normas izstrādātas, izvērtējot riskus, kas saistīti ar pakalpojumu, kuru sniedz kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Minēto noteikumu projektu Latvijas Banka esot nosūtījusi saskaņošanai desmit lielākajām šīs nozares kapitālsabiedrībām. Nebanku asociācija esot sniegusi izvērstu atbildi, savukārt kapitālsabiedrības, kuras nav šīs asociācijas biedri, neesot izteikušas iebildumus pret noteikumu projektu. Latvijas Banka esot izvērtējusi izteiktos argumentus un tādējādi nodrošinājusi apstrīdēto normu adresātiem iespējas iesaistīties noteikumu izstrādāšanas procesā. MONEYVAL Ziņojumā esot minēts, ka kapitālsabiedrības veicot tikai neparastu un aizdomīgu darījumu un šādus darījumus veicošo klientu uzraudzību, taču neuzraugot citus klientus un viņu veiktos darījumus, lai gan tie veidojot lielāko daļu no šo kapitālsabiedrību apgrozījuma. Līdz apstrīdēto normu pieņemšanai spēkā bijušie Latvijas Bankas ieteikumi Nr. 37 esot paredzējuši, ka pašām kapitālsabiedrībām atbilstoši Novēršanas likumam būtu jāizvērtē iespējamie darbības riski un jāveic adekvāti to novēršanas pasākumi. Latvijas Banka, veicot kontroles pasākumus, esot secinājusi, ka kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, galvenokārt konstatē un reģistrē tikai neparastus darījumus, kuru apjoms pārsniedz normatīvajos aktos noteikto robežvērtību - 8 000 euro, taču nereģistrē apšaubāmus darījumus, kuri to nepārsniedz. Tāpat esot fiksēta arī izvairīšanās no neparastu darījumu konstatēšanas, piemēram, sadalot vienu darījumu vairākos darījumos, vai vienādu darījumu veikšana par identiskām summām īsā laika periodā. Papildus tam pēc Novēršanas likumā noteiktās neparasta darījuma apjoma robežvērtības palielināšanas [no 7 100 euro (5 000 latu) līdz 8 000 euro], kas tika veikta līdz ar euro ieviešanu, esot konstatēts, ka pieaudzis tādu darījumu skaits, kuru apjoms pārsniedz iepriekšējo, bet nepārsniedz jauno robežvērtību. Tādējādi pirms apstrīdēto normu pieņemšanas praksē esot veidojusies tāda situācija, ka klientu uzraudzība tika veikta formāli un kapitālsabiedrības, ignorējot Novēršanas likuma mērķi, neidentificēja un nepārzināja savus klientus. Pieņemot apstrīdētās normas, esot ievērots arī kontroles pasākumu laikā konstatētais fakts, ka kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, nav parūpējušās, lai to darbiniekiem būtu pietiekamas zināšanas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu regulējošiem normatīvajiem aktiem. Apstrīdētajās normās ietvertais regulējums esot nepārprotams, kā arī vienkārši un bez būtiskiem finanšu un personāla resursiem piemērojams. Savukārt robežvērtība - 2 000 euro - esot izraudzīta, ņemot vērā kontroles pasākumu ietvaros konstatētās darījumu summas un tām atbilstošo darījumu regularitāti. Esot spēkā apstrīdētajās normās noteiktajam regulējumam, personām, kuras vēlas izvairīties no identifikācijas, nākoties veikt vairākus darījumus dažādās kapitālsabiedrībās un līdz ar to esot būtiski palielināta iespēja šādas aizdomīgas darbības atklāt. Izlemjot jautājumus par speciālā pilnvarojuma pieļaujamību, Satversmes tiesa esot konsekventi pieļāvusi ne tikai Ministru kabineta, bet arī citu valsts institūciju tiesības izdot ārējos normatīvos aktus pārvaldes darbību ietvaros. Likumdevējs Latvijas Banku esot izveidojis kā patstāvīgu, neatkarīgu iestādi, kuras pārziņā nodota atsevišķa, no Ministru kabineta kompetences izņemta valsts pārvaldes joma. Lai nodrošinātu pienācīgu attiecīgās jomas pārvaldību, Latvijas Banka patstāvīgi īstenojot visas nepieciešamās no normatīvā regulējuma izrietošās pārvaldes darbības. Viena no šādām darbībām esot ārējo normatīvo aktu izdošana tad, ja likumā ietverts speciāls pilnvarojums. Kopš 1992. gada Latvijas Banka esot izdevusi vairāk nekā 100 noteikumu. Līdz ar to Latvijas Bankas noteikumi kā īpašs ārējā normatīvā akta veids esot ilgstoši pastāvējuši un piemēroti. Tātad konstitucionāla tradīcija ir izveidojusies. Esot noregulēts arī jautājums par šādu noteikumu vietu normatīvo aktu hierarhijā. Atbilstoši Satversmes 57. pantam speciālā pilnvarojuma piešķiršana esot likumdošanas ceļā izlemjams jautājums. Autonoma publisko tiesību subjekta tiesības izdot ārējos normatīvos aktus esot akceptētas Satversmes 64. panta sistēmā, proti, tā pieļaujot likumdevēja rīcības brīvību tad, kad lietderības apsvērumi to prasa, pilnvarot ne tikai Ministru kabinetu, bet arī citu valsts institūciju izdot ārējos normatīvos aktus. Latvijas Bankas noteikumus pēc likumdevēja speciāla pilnvarojuma izdodot Latvijas Bankas padome, kuras sastāvā esot Latvijas Bankas prezidents, viņa vietnieks un seši padomes locekļi. Saskaņā ar likuma "Par Latvijas Banku" 22. pantu Latvijas Bankas prezidentu amatā ievēlot Saeima, kas apstiprinot amatā arī viņa vietnieku un Latvijas Bankas padomes locekļus. Šāds process nodrošinot pietiekamu demokrātisko leģitimāciju, sevišķi ņemot vērā patstāvīgajām iestādēm noteiktos ierobežojumus. Ja likumdevējs būtu vēlējies pilnvarot Latvijas Banku noteikt Novēršanas likuma subjektiem uzlikto pienākumu izpildes procesuālo kārtību, tas šādu terminu būtu ietvēris likuma normā. Taču likumdevējs esot izvēlējies citu formulējumu, un tas neesot nejaušs. Uz to norādot Novēršanas likuma 47. panta otrajā daļā ietvertais pilnvarojums FKTK. Latvijas Bankai piešķirtā pilnvarojuma saturs esot noskaidrojams likuma sistēmas ietvaros. Likumdevējs attiecīgo jautājumu esot uzskatījis par tādu, kas regulējams ar Latvijas Bankas izdotiem noteikumiem, nevis likuma normu. Šāda pieeja atbilstot likuma mērķim un sistēmai, jo arī citos gadījumos likumdevējs neesot attiecībā uz konkrētu subjektu detalizēti noregulējis visus nepieciešamos jautājumus, bet pilnvarojis attiecīgā subjekta kontroles un uzraudzības institūciju regulēt tā rīcību. Tādējādi Latvijas Banka neesot rīkojusies ultra vires. Noskaidrojot, vai izskatāmajā lietā ir personas, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, esot jāņem vērā tas, ka Konkurences padome Pieteikuma iesniedzējas norādītos jautājumus vērtējusi Konkurences likuma kontekstā. Tiesiskās vienlīdzības principa ievērošanas pārbaude pēc metodoloģijas atšķiroties no konkurences tiesību ievērošanas pārbaudes, un vienas pārbaudes ietvaros izdarītie secinājumi nevarot tikt tieši vai netieši automātiski pārņemti citā pārbaudē. Iedzīvotāji nošķirot kapitālsabiedrību, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestāžu sniegtos pakalpojumus un spējot uzrādīt to būtiskās atšķirības. Tāpat nevarot uzskatīt, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas subjekti, kuru komercdarbības riski attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas mēģinājumiem esot atšķirīgi. Likumdevējs daudzus jautājumus attiecībā uz Novēršanas likuma subjektiem esot regulējis vienkopus, tomēr šis likums nosakot arī speciālu regulējumu specifiskiem subjektiem. Novēršanas likuma 47. pantā kredītiestādēm un citiem subjektiem esot paredzēti atšķirīgi uzraudzības un kontroles modeļi. Tas liecinot par likumdevēja apzinātu lēmumu kredītiestādes regulēt citādi nekā kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Minētās grupas vajagot salīdzināt kopējā to piedāvāto pakalpojumu kontekstā, neizdalot atsevišķi tikai vienu no pakalpojuma veidiem. Skaidras naudas tirdzniecība neesot būtiskākais kredītiestāžu pakalpojums. Tās sniedzot arī daudzus citus finanšu pakalpojumus ar mērķi izveidot ilgtermiņa darījumu attiecības. Atbilstoši Novēršanas likuma prasībām kredītiestāde pirms darījumu attiecību nodibināšanas vienmēr veicot klienta identifikāciju neatkarīgi no plānoto darījumu summas. Kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, noteiktais tiesiskais regulējums kopumā būtiski atšķiroties no kredītiestāžu tiesiskā regulējuma. Kredītiestāžu likumā kredītiestādēm esot paredzēta konkrēta, tas ir, juridiskās personas forma un speciālas dibināšanas un sākotnējā kapitāla prasības, kas nodrošinot to, ka kredītiestādēm ir pieejami pietiekami plaši resursi finanšu pakalpojumu sniegšanai, tostarp telpu iekārtošanai un klientu piesaistīšanai. Tādējādi kredītiestādes varot investēt līdzekļus darbinieku apmācībā, kontroles mehānismos un dažādās drošības sistēmās, kuras iespējams balstīt uz darbinieku novērtējumu un rīcības brīvību. Pieļautie Novēršanas likuma pārkāpumi varot apgrūtināt kredītiestādes komercdarbību un iesaisti starptautiskajos finanšu tirgos, kā arī mazināt uzticēšanos tai. Savukārt Latvijas Bankas 2009. gada 13. maija noteikumos Nr. 36 "Ārvalstu valūtas skaidrās naudas pirkšanas un pārdošanas noteikumi" esot ietvertas prasības kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Saskaņā ar šiem noteikumiem licence tiekot izsniegta nevis kapitālsabiedrībai, bet katrai tās rīcībā esošai ārvalstu valūtas pirkšanas un pārdošanas vietai. Tāpēc kapitālsabiedrību veidoto valūtas maiņas punktu iekārtojums būtiski atšķiroties no kredītiestāžu vai to filiāļu iekārtojuma. Prasības, ko Novēršanas likums izvirza kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, un kredītiestādēm, esot atšķirīgas, un šīs atšķirības ilustrējot arī ievērojami diferencētā sodu sistēma. Ņemot vērā minēto, esot jāsecina, ka kredītiestādes un kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tiesas sēdē Latvijas Bankas pilnvarotais pārstāvis Jānis Pleps atkārtoja un papildināja atbildes rakstā minētos argumentus un uzsvēra, ka MONEYVAL Ziņojumā esot ietverti ieteikumi attiecībā uz Latvijas Banku, bet FKTK darbība kredītiestāžu uzraudzībā skaidras naudas tirdzniecības jomā neesot pieminēta.