4. Article

Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka Latvijas Banka ir tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus un, pieņemot apstrīdētās normas, nav pārkāpusi likumdevēja pilnvarojuma robežas. Latvijas Banka esot atbildīga par ļoti specifisku valsts pārvaldes jomu. Turklāt tā esot tiesīga izdot saistošus noteikumus tikai šajā specifiskajā jomā un tikai uz likumā ietverta speciāla pilnvarojuma pamata. Šādus noteikumus pieņemot koleģiāla institūcija, kuras prezidentu ievēlot un locekļus ieceļot tieši leģitimēts valsts orgāns - Saeima. Lai gan Latvijas Banka savu uzdevumu izpildē esot neatkarīga, tā tomēr esot pakļauta Saeimas uzraudzībai un parlamentārajai kontrolei. Latvijas Bankai esot pietiekama demokrātiskā leģitimācija, lai tā savas darbības jomā varētu izdot likumam pakārtotus ārējos normatīvos aktus. Latvijas tiesību sistēmā jau ilgstoši (gan starpkaru posmā, gan arī kopš neatkarības atgūšanas) pastāvot tāda konstitucionālā tradīcija, ka uz likumdevēja speciālā pilnvarojuma pamata tiek izdoti ārējie normatīvie akti - Latvijas Bankas noteikumi. Šīs tradīcijas uzturēšana joprojām esot objektīvi nepieciešama, jo attiecīgā specifiskā pārvaldes joma esot detalizēti regulējama, bet Saeimas likumdošanas kapacitāte - ierobežota. Vai apstrīdēto normu izdošana atbilst "būtiskuma teorijai", tas esot vērtējams kontekstā ar likumdevēja pilnvarojuma apjomu, proti, noskaidrojot, vai apstrīdētajās normās nav ietverti tādi jautājumi, kuros politiska izšķiršanās nav notikusi. Likumdevējs attiecībā uz apstrīdēto normu regulēšanas priekšmetu esot izdarījis konceptuālu izšķiršanos un likumā iekļāvis būtiskākos jautājumus, kas norādot galvenos izstrādājamo noteikumu satura virzienus. Izdodot apstrīdētās normas, Latvijas Banka esot balstījusies uz likumdevēja pilnvarojumu, kas paredzot tai tiesības izdot saistošas prasības attiecībā uz likumā noteikto pienākumu izpildi, tostarp iekšējās kontroles sistēmas izstrādi, klientu veikto darījumu uzraudzību un ziņošanu par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem. Pilnvarojošā norma ietverot norādi uz to, ka pilnvarojuma apjoms ir izsecināms no citām likuma normām, kuras nosaka likuma subjektu pienākumus attiecīgajā jomā. Tā acīmredzami paredzot Latvijas Bankai plašu rīcības brīvību izstrādāt un pieņemt tādas prasības, kas nodrošinātu likumdevēja noteikto pienākumu izpildi pēc būtības un neaprobežotos ar jēdzienu "kārtība". Apstrīdētās normas esot uzskatāmas par tādām, kas sīkāk reglamentē Novēršanas likumā noteikto pienākumu izpildi. Apstrīdētās normas kalpojot to mērķu sasniegšanai un to pienākumu izpildes nodrošināšanai, par kuru nepieciešamību konceptuāli ir izšķīries pats likumdevējs. Tādējādi Latvijas Banka, izdodot apstrīdētās normas, neesot pārkāpusi likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršana esot balstīta ne tikai uz sniegtā pakalpojuma riska izvērtējumu, bet arī uz pakalpojuma sniedzēju un saņēmēju riska izvērtējumu. Šajā ziņā atšķirības starp kredītiestādēm un kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, tieši ietekmējot arī nepieciešamā normatīvā regulējuma apjomu un saturu. Tiesas sēdē pieaicinātās personas pilnvarotā pārstāve Ilze Tralmaka atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī minētos argumentus un norādīja, ka apstrīdētajās normās paredzētā identifikācija ir uzskatāma par vienkāršotu instrumentu Novēršanas likuma 7. panta prasību izpildei un nav uzskatāma par jaunu klienta identifikācijas gadījumu Novēršanas likuma 11. panta izpratnē.