11. Article

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam Satversmes 105. pantam, jānosaka, atbilstība tieši kuram no šā panta teikumiem ir izvērtējama (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.1. punktu). No lietas materiāliem neizriet, ka apstrīdētās normas paredzētu īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izpratnē. Tādējādi apstrīdētās normas vērtējamas Satversmes 105. panta pirmo trīs teikumu tvērumā. 11.1. Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Par īpašumu var tikt uzskatīti tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Satversmes tiesa ir norādījusi, ka "īpašums" var būt vai nu "eksistējošs īpašums", vai arī tādi līdzekļi, ieskaitot prasījumus, attiecībā uz kuriem persona var pierādīt, ka tai ir tiesisks pamats iegūt īpašuma tiesības (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 12. punktu). 11.2. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka personas uzkrātais pensijas kapitāls esot vērtējams kā īpašums Satversmes 105. panta izpratnē. Aktualizācija ar Indeksu, kas mazāks par skaitli "1", samazinot šā īpašuma apmēru, tādēļ esot uzskatāma par īpašuma tiesību ierobežošanu. Piemērojot par skaitli "1" mazāku Indeksu, daļa no veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām netiekot ņemta vērā pensijas aprēķinā un tādējādi tiekot ierobežotas arī Satversmes aizsargātās personu tiesības saņemt veiktajām iemaksām atbilstošu pensiju (sk. lietas materiālu 15. un 21. lpp.). Turpretim Saeima norāda, ka pensiju sistēmas pirmajā līmenī, kamēr persona uzkrāj pensijas kapitālu un pensija tai vēl nav piešķirta, personai nerodas nedz īpašuma tiesības uz šo kapitālu, nedz arī tiesības prasīt konkrēta apmēra pensijas izmaksu nākotnē. No Satversmes neizrietot tiesības prasīt konkrētai personai vai personu grupai vēlamu pensiju sistēmas modeli vai pensijas aprēķināšanas formulu. Tādējādi apstrīdētā norma neierobežojot Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. lietas materiālu 46. un 51. lpp.). 11.3. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesības uz pensijas izmaksu neatkarīgi no pensijas piešķiršanas datuma vai finansēšanas avota ietilpst Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertā jēdziena "īpašums" saturā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 20. punktu). Pieaicinātā persona A. Kovaļevska pamatoti norāda: tas, ka tiesības uz pensijas izmaksu ir uzskatāmas par personas īpašumu, pats par sevi nav pietiekams pamats, lai atzītu, ka ikviens regulējums, kas nosaka valsts pensijas vai pabalsta aprēķināšanas kārtību, ierobežo tiesības uz īpašumu. Tiesības uz īpašumu valsts pensiju un pabalstu kontekstā tiekot ierobežotas šādos gadījumos: 1) ja personai tiek pilnībā izbeigta jau piešķirtas valsts pensijas vai pabalsta izmaksa (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 12. oktobra spriedumu lietā "Kjartan Ásmundsson v. Iceland", pieteikums Nr. 60669/00, un 2009. gada 8. decembra spriedumu lietā "Wieczorek v. Poland", pieteikums Nr. 18176/05); 2) ja personai uz noteiktu vai nenoteiktu laiku tiek pārtraukta piešķirtās pensijas vai pabalsta izmaksa vai samazināts jau piešķirtās valsts pensijas vai pabalsta apmērs (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 13. decembra spriedumu lietā "Lakićević and Others v. Montenegro and Serbia", pieteikums Nr. 27458/06; 2014. gada 24. jūnija lēmumu lietā "Markovics and Others v. Hungary", pieteikumi Nr. 77575/11, 19828/13 un 19829/13; 2013. gada 7. maija lēmumu lietā "Koufaki and Adedy v. Greece", pieteikumi Nr. 57665/12 un 57657/12, un 2013. gada 8. oktobra lēmumu lietā "Da Conceição Mateus and Santos Januário v. Portugal", pieteikumi Nr. 57725/12 un 62235/12); 3) ja tiek grozītas tiesību normas un rezultātā samazinās valsts pensijas vai pabalsta apmērs, kas personai vēl nebija noteikts, bet uz ko personai bija pamats paļauties (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 15. aprīļa spriedumu lietā "Stefanetti and Others v. Italy", pieteikumi Nr. 21838/10, 21849/10, 21852/10 et al.; 2012. gada 19. jūnija spriedumu lietā "Khoniakina v. Georgia", pieteikums Nr. 17767/08). Izskatāmajā lietā nav konstatējams neviens no iepriekš minētajiem apstākļiem, jo Pensiju likuma 12. panta pirmajā daļā paredzētie Indeksi attiecas uz pensijas kapitāla aktualizāciju pirms pensijas piešķiršanas. Tie nav attiecināmi uz jau piešķirtām pensijām. Apstrīdētā norma neparedz nedz iepriekš piešķirtas pensijas izmaksas pārtraukšanu, nedz iepriekš piešķirtas pensijas izmaksas apmēra samazināšanu. Tāpat jāņem vērā, ka Pensiju likuma 12. panta pirmajā daļā ietvertā vecuma pensijas aprēķina formula nav būtiski grozīta kopš Pensiju likuma spēkā stāšanās, t.i., kopš 1996. gada 1. janvāra. Šī formula no tās pieņemšanas brīža līdz pat 2015. gada 31. decembrim pieļāva to, ka pensijas kapitāla aktualizācijai var tikt izmantots Indekss, kas mazāks par skaitli "1". Tātad normatīvais regulējums nevarēja radīt paļāvību uz to, ka pensijas kapitāla aktualizācijai vienmēr tiks izmantots tikai tāds Indekss, kas ir vienāds vai lielāks par skaitli "1". Tādējādi izskatāmajā lietā nav konstatējams neviens apstāklis, kas valsts pensiju un pabalstu kontekstā liecinātu par īpašuma tiesību ierobežojumu. Var piekrist pieaicinātās personas A. Kovaļevskas viedoklim, ka Satversmes 105. pants pats par sevi nerada valstij pienākumu nodrošināt kādu konkrētu valsts pensiju vai pabalstu, kā arī nenosaka pensiju un pabalstu apmēru (sk. lietas materiālu 103. lpp.). Satversmes 105. pants aizsargā personas tiesības uz īpašumu, nevis regulē tiesību uz sociālo nodrošinājumu veidu un apjomu. Tātad nav konstatējams Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums. Līdz ar to Pensiju likuma 12. panta pirmā daļa atbilst Satversmes 105. pantam.