2. Article

Pieteikuma iesniedzēji - divdesmit 12. Saeimas deputāti (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) - lūdz Satversmes tiesu atzīt Pensiju likuma 12. panta pirmo daļu, ciktāl tā paredz pensijas kapitāla aktualizācijai izmantot indeksu, kas mazāks par skaitli "1", un pārejas noteikumu 65.2. apakšpunktu (turpmāk arī - apstrīdētās normas) par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam, 105. un 109. pantam un spēkā neesošiem no to pieņemšanas dienas. 2.1. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka visi vecuma pensionāri ar līdzīgu darba stāžu un līdzīgām veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētās normas paredzot atšķirīgu attieksmi pret šīm personām. Gadījumos, kad pensija tika aprēķināta par gadiem, kuros pensijas kapitāla aktualizācijai izmantotais ikgadējais apdrošināšanas iemaksu algas indekss (turpmāk - Indekss) bija lielāks par skaitli "1", proti, personām, kuras pensionējušās 2009. gadā vai agrāk, pensijas kapitāls netiekot samazināts. Tomēr 2009., 2010. un 2011. gadā Indekss bijis mazāks par skaitli "1", tādēļ personām, kuras devušās pensijā 2010. gadā vai vēlāk, pensijas kapitāls ticis samazināts. Tādējādi apstrīdētās normas paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām atkarībā no laika, kad tās devušās pensijā. Pensiju likuma 12. panta pirmajā daļā paredzētais Indekss esot noteikts ar mērķi nodrošināt ikgadēju pensijas kapitāla pieaugumu. Likumdevējs neesot vēlējies pieļaut pensijas kapitāla samazinājumu ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Pēc būtības likumdevējs to esot atzinis, pieņemot 2015. gada 18. jūnija likumu "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" un Pensiju likuma 12. pantu papildinot ar ceturto daļu, kas nepieļauj pensijas kapitāla indeksācijai izmantot Indeksu, kas mazāks par skaitli "1". Tomēr minētie likuma grozījumi nespējot novērst atšķirīgo attieksmi, jo atbilstoši Pensiju likuma pārejas noteikumu 65.2. apakšpunktam netiekot pārrēķinātas jau izmaksātās pensijas, kuras piešķirtas, ņemot vērā Indeksus, kas mazāki par skaitli "1". Tādējādi netiekot novērsts kaitējums, kas personām radies apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā. Apstrīdētajās normās noteiktajai atšķirīgajai attieksmei neesot leģitīma mērķa. Ja Satversmes tiesa par atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi atzītu valsts budžeta līdzekļu ekonomiju, likumdevēja izraudzītos līdzekļus tomēr nevarētu uzskatīt par atbilstošiem samērīguma principam. Apstrīdētās normas esot pretrunā ar pensijas kapitāla aktualizācijas vispārīgo mērķi - ilgtermiņā pasargāt pensijas kapitālu no inflācijas ietekmes, kā arī nodrošināt tā reālu pieaugumu un sekmēt pensiju sistēmas ilgtspēju. Tādējādi apstrīdētās normas neesot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Kaut arī likumdevējam, veidojot pensiju sistēmu, ir rīcības brīvība, tomēr tas nedrīkstot izvēlēties tādus līdzekļus, kas ietekmētu tikai vienu pensionāru grupu un nostādītu to nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar citiem pensionāriem. Sociālās apdrošināšanas budžeta līdzekļus esot iespējams taupīt arī citādos veidos, kas neradītu atšķirīgu attieksmi. Tādējādi izraudzītie līdzekļi neesot nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pensionāri esot īpaši mazaizsargāta personu grupa, kas pakļauta augstam nabadzības riskam. Indeksi, kas mazāki par skaitli "1", esot piemēroti, aprēķinot pensijas vairāk nekā 100 tūkstošiem pensionāru, un daudzos gadījumos būtiski samazinājuši aprēķinātās pensijas apmēru. Pensijas samazinājums tik plašai sabiedrības grupai radot lielāku kaitējumu nekā to labumu, ko sabiedrība gūstot no sociālās apdrošināšanas budžeta līdzekļu ekonomijas. Tādējādi šāds ierobežojums neesot atbilstošs leģitīmajam mērķim un Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam vienlīdzības principam kopumā. 2.2. Apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 105. pantam. Personas veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas un personīgajā kontā reģistrētais pensijas kapitāla uzkrājums esot uzskatāms par aizsargājamu īpašuma tiesību objektu. Apstrīdētās normas ierobežojot personu tiesības saņemt pensiju tādā apmērā, kādā persona ir līdzdarbojusies pensiju sistēmā. Tāda Indeksa piemērošana, kurš ir mazāks par skaitli "1", ierobežojot tiesības uz īpašumu, jo ar to tiekot samazināts cilvēka personīgajā kontā reģistrētais pensijas kapitāls. Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka Pensiju likuma pārejas noteikumu 65.2. apakšpunkts ir pārāk nekonkrēts, lai uzskatītu, ka tas pieņemts ar likumu. Šī norma nenosakot, kuros gados piešķirtās pensijas un kādā termiņā būtu pārrēķināmas. Tādējādi neesot paredzams, kādā veidā šī norma tiks piemērota praksē. Apstrīdētajās normās noteiktajam īpašuma tiesību ierobežojumam neesot leģitīma mērķa, jo valsts budžeta līdzekļu ekonomija nevarot būt pašmērķis un kalpot par pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes 116. panta izpratnē. Šāds ierobežojums neatbilstot arī samērīguma principam, jo apstrīdētās normas neveicinot sabiedrības labklājību. Pensionāru tiesības varētu tikt aizsargātas, nosakot, ka Indekss nevar būt mazāks par skaitli "1". Kaut arī šāds risinājums prasītu papildu līdzekļus no sociālās apdrošināšanas budžeta, tā uzkrājumi esot pietiekami attiecīgo tēriņu segšanai. Tādējādi apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 105. pantam. 2.3. Satversmes 109. pants aizsargājot personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Personai, kura veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas, esot tiesības paļauties uz to, ka veiktās iemaksas tiks ņemtas vērā, aprēķinot vecuma pensiju. Tomēr apstrīdētās normas pieļaujot pensijas kapitāla samazināšanu, piemērojot Indeksu, kas mazāks par skaitli "1". Tādējādi valsts atņemot personām daļu uzkrātā pensijas kapitāla, kas veidojies no to veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Apstrīdētās normas neatbilstot sociāli atbildīgas valsts principam, jo neesot vērstas uz sociālo atšķirību izlīdzināšanu. Tieši pretēji, tās radot sociālās atšķirības un atšķirīgu dzīves līmeni pensionāriem ar līdzīgu darba stāžu un līdzīgām veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Tā kā apdrošinātās personas pensijas kapitāls un vecuma pensijas apmērs ir atkarīgs no personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, valstij nepiemītot rīcības brīvība ierobežot personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Tādējādi apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 109. pantam. Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka Satversmes tiesai esot pienākums gādāt par aizskarto personu tiesību efektīvu aizsardzību un agrākā stāvokļa atjaunošanu. Tādēļ apstrīdētās normas esot atzīstamas par neatbilstošām Satversmei un spēkā neesošām no to izdošanas dienas.