3. Article

Satversmes tiesai, izmantojot tai Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu). Satversmes tiesas likums Satversmes tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu). Gadījumos, kad ultra vires izdotas apstrīdētās normas tūlītēja atcelšana Satversmei neatbilstu vēl vairāk kā atstāšana spēkā, ir iespējams noteikt, ka norma zaudē spēku no kāda brīža nākotnē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punktu un 2008. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-01-03 20. punktu). 3.1. Satversmes tiesa savā praksē ir atzinusi, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai paredzētie pasākumi kalpo sabiedrības drošības aizsardzībai. Valstij ir pienākums aizsargāt sabiedrības drošību un kontrolēt finanšu līdzekļu plūsmu, novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, kā arī izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Šādu valsts pienākumu paredz ne vien Satversme, bet arī Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts saistības un virkne Latvijas starptautisko saistību (sal.: Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 11. punkts). Izskatāmās lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka skaidras naudas tirdzniecības jomā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riski ir īpaši augsti. Šādam lietas dalībnieku viedoklim piekrita arī Satversmes tiesa, Sprieduma 23.2. punktā atzīstot, ka apstrīdētās normas pieņemtas, izvērtējot kapitālsabiedrību, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, darbības riskus, kas saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas iespējām. Tādējādi uzskatu, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas ar mērķi aizsargāt sabiedrības drošību. Lai arī apstrīdētās normas ir izdotas ultra vires, tās sekmēja sabiedrības drošības aizsardzību noteiktā tirgus daļā, proti, attiecībā uz Latvijas Bankas uzraudzībā esošajiem subjektiem - kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Atzīstot apstrīdētās normas par spēku zaudējušām, tiek samazināts minēto kapitālsabiedrību uzraudzības un kontroles apjoms noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas sfērā. Sprieduma 25. punktā bija jāizvērtē, vai apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža nepazeminās sabiedrības drošības līmeni un tādējādi nebūs vēl mazāk atbilstoša Satversmei kā to atstāšana spēkā vēl zināmu laiku. 3.2. Pieņemot tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram tiek uzraudzītas un kontrolētas kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, ir jāņem vērā, ka normatīvo aktu sistēmai jābūt iekšēji saskaņotai. Likumdevēja pienākums ir nodrošināt, lai normatīvajos aktos ietvertais valsts pārvaldes regulējums atbilstu labas pārvaldības principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 17. punktu). Skaidras naudas tirdzniecības darījumu uzraudzību un kontroli reglamentē ne tikai apstrīdētās normas, bet gan plaša un vienota tiesību normu sistēma. Arī Sprieduma 23.2. punktā minētā Finanšu sektora attīstības padomes 2013. gada 28. marta sēdē apstiprinātā Darbības plāna noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas sistēmas uzlabošanai 3.2.8. apakšpunktā norādītā MONEYVAL Ziņojumā ietvertā rekomendācija, kas ņemta vērā, noskaidrojot Novēršanas likuma 47. panta trešās daļas mērķi, attiecas ne tikai uz Latvijas Banku, bet gan vispār uz Latvijas Republiku. Latvijas Banka atbilstoši likumdevēja pilnvarojumam darbojas tai piešķirtās kompetences jomā, proti, izstrādā prasības Novēršanas likumā noteikto pienākumu izpildei tikai attiecībā uz kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību. Savukārt atbilstoši Novēršanas likuma 47. panta otrajai daļai tiesības izdot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas uzraudzības un kontroles normatīvos noteikumus attiecībā uz kredītiestādēm ir FKTK, taču FKTK noteikumi saskaņā ar minēto Novēršanas likuma normu nav izdoti. Uzskatu, ka konkrētajā situācijā bija jālemj par to, vai likumdevējam un valsts iestādēm nebūtu dodams noteikts laiks, lai sadarbības ietvaros, ņemot vērā visu normatīvo aktu sistēmu, tiktu rūpīgi izvērtēts, kā vislabāk varētu aizsargāt sabiedrības drošību, citastarp ievērojot arī tiesiskās vienlīdzības principu.