10. Article

Atbilstoši Satversmes tiesas praksei procesuāla rakstura jautājumi ir skatāmi pirms tiesību normu konstitucionalitātes izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu un 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 10. punktu). Apstrīdētās normas nosaka kārtību, kādā ierosināma procedūra - kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Satversmes tiesa jau ir vērtējusi līdzīga regulējuma atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta spriedumu lietā Nr. 2001-10-01). Tādējādi visupirms Satversmes tiesai jāpārbauda, vai izskatāmās lietas prasījums nav izspriests. 10.1. Spriedumā lietā Nr. 2001-10-01 Satversmes tiesa vērtēja KPK normu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Savukārt izskatāmajā lietā ir jāvērtē Kriminālprocesa likuma normu atbilstība tai pašai Satversmes normai. Līdz ar to formāli izskatāmās lietas prasījums nav izspriests, jo tas attiecas uz citā normatīvajā aktā ietvertām tiesību normām. 10.2. Tādos gadījumos, kad likumdevējs pieņēmis likuma grozījumus, lai nodrošinātu apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, bet nav izslēdzis no likuma tās tekstu, Satversmes tiesa noskaidro veikto grozījumu apjomu un izvērtē, vai apstrīdētās normas saturs ir mainījies pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01 10.1. punktu). Satversmes tiesa uzskata, ka minētā atziņa būtu attiecināma arī uz tādu gadījumu, kad jāpārbauda, vai konkrētās lietas prasījums jau nav izspriests. Proti, ja likumdevējs regulējumu, kura konstitucionalitāte tika izvērtēta Satversmes tiesā, ir ietvēris citā normatīvajā aktā, tas pats par sevi nav pamats uz jauno regulējumu neattiecināt Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 4. punkta normu par izspriestu prasījumu. Šādā gadījumā ir nepieciešams izvērtēt normatīvā regulējuma izmaiņu apjomu, lai secinātu, vai apstrīdēto normu saturs ir mainījies pēc būtības. Pat ja Satversmes tiesā kādreiz vērtētais tiesiskais regulējums ir ietverts citā normatīvajā aktā, tas pēc savas būtības var palikt nemainīgs. Tāpēc tiesiskās noteiktības un procesuālās ekonomijas principiem neatbilstoša būtu tāda Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 4. punkta interpretācija un piemērošana, kuras rezultātā tiktu izskatīta lieta par jau izspriestu prasījumu. Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai izskatāmās lietas prasījums ir mainījies pēc būtības. 10.3. Lietā Nr. 2001-10-01 pieteikuma iesniedzējs - Valsts cilvēktiesību birojs - lūdza Satversmes tiesu atzīt par spēkā neesošām prokurora ekskluzīvās tiesības ierosināt tiesvedību krimināllietā sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem un KPK 390.-392.2 pantu par esošu pretrunā ar Satversmes 92. pantu. Saskaņā ar KPK 396. pantu persona pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem iesniedza prokuroram. Ja prokurors uzskatīja, ka nav iemesla ierosināt tiesvedību krimināllietā sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, viņš pieņēma motivētu lēmumu, kuru persona bija tiesīga pārsūdzēt amatā augstākam prokuroram. Saskaņā ar izskatāmajā lietā apstrīdētajās normās ietverto regulējumu personas pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem izskata prokurors pēc sākotnējā kriminālprocesa izskatīšanas vietas. Ja prokurors atsakās atjaunot kriminālprocesu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, viņš par to pieņem motivētu lēmumu, kuru persona ir tiesīga pārsūdzēt amatā augstākam prokuroram. Amatā augstāka prokurora lēmums nav pārsūdzams. Tādējādi izskatāmajā lietā apstrīdētais normatīvais regulējums pēc būtības nav mainījies salīdzinājumā ar lietā Nr. 2001-10-01 apstrīdēto regulējumu. 10.4. Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, būtiski mainoties lietas apstākļiem, prasījumu vairs nevar uzskatīt par izspriestu. Tāpēc atsevišķos gadījumos, izvērtējusi lietas faktiskos apstākļus, iepriekšējā spriedumā izteiktos secinājumus, kā arī tiesību sistēmas izmaiņas un konstatējusi, ka pastāv būtiski jauni apstākļi, Satversmes tiesa var izvērtēt tādu prasījumu, kas jau reiz ir izspriests (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 10.1. un 10.3. punktu). No minētā izriet, ka Satversmes tiesai, lai pārbaudītu, vai izskatāmās lietas prasījums jau nav izspriests, ir jānoskaidro arī tas, vai pastāv būtiski jauni apstākļi, kuru dēļ prasījumu nevarētu uzskatīt par jau izspriestu. 10.5. Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2001-10-01 atzina, ka apstrīdētās KPK normas nav uzskatāmas par efektīvāko un labāko iespējamo variantu, lai saprātīgi atrisinātu strīdu starp taisnīguma principu un tiesiskās stabilitātes principu. Taču sprieduma taisīšanas brīdī spēkā bijušā KPK noteiktais līdzsvars starp minētajiem principiem nebija izjaukts tik lielā mērā, lai apstrīdētās normas būtu atzīstamas par neatbilstošām Satversmei. Papildus spriedumā tika norādīts: "[..] kamēr KPK nav paredzēta kāda cita kārtība lietas jaunai izskatīšanai gadījumos, kad ir jaunatklātie apstākļi, apstrīdēto normu izslēgšana no KPK radītu situāciju, kas apgrūtinātu izskatīt lietas šādā kārtībā vispār. Un tas būtu vēl lielāks šķērslis taisnīguma principa realizācijai" (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 10. punktu). Vienlaikus šāds Satversmes tiesas secinājums norādīja uz to, ka likumdevējam, izstrādājot jauno Kriminālprocesa likumu, jāparedz efektīvāks līdzeklis līdzsvara nodrošināšanai starp taisnīguma principu un tiesiskās stabilitātes principu. 10.6. Lieta Nr. 2001-10-01 tika izskatīta pirms četrpadsmit gadiem, laikā, kad Latvijas tiesību sistēmā turpinājās transformācija no padomju tiesībām uz demokrātiskai tiesiskai valstij atbilstošām tiesībām, kuru pamatvērtība ir cilvēktiesību nodrošināšana. Arī kriminālprocesā turpinājās transformācija uz demokrātiskai tiesiskai valstij atbilstošām tiesībām. 2005. gada 21. aprīlī tika pieņemts Kriminālprocesa likums. Apstrīdētās normas nevar skatīt atrauti no vispārējās Kriminālprocesa likuma sistēmas. Jāņem vērā, ka Kriminālprocesa likums tika pieņemts, lai vienkāršotu un paātrinātu krimināltiesisko attiecību noregulējumu, ar mērķi nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu (sk. arī Saeimā 2003. gada 29. maijā iesniegtā likumprojekta Nr. 286 "Kriminālprocesa likums" anotāciju, pieejama: http://www.saeima.lv). Attiecīgi Kriminālprocesa likuma 1. pantā tika noteikts, ka kriminālprocesa mērķa sasniegšanas gaitā nav pieļaujama neattaisnota iejaukšanās personas dzīvē, kā arī tika nostiprināti citi principi, piemēram, cilvēktiesību garantēšanas princips, spīdzināšanas un pazemošanas aizliegums. Turklāt ar Kriminālprocesa likuma pieņemšanu ir grozīts prokurora tiesību un pienākumu apjoms katrā konkrētā procesa stadijā un īstenota ideja, ka vienā kriminālprocesā, ja vien tas iespējams, iesaistās viens prokurors - sākumā kā uzraugošais prokurors, tad kā procesa virzītājs un vēlāk kā apsūdzības uzturētājs (sk. arī: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Kriminālprocesa dalībnieki. Rakstu kopas "Pārmaiņu laiks kriminālprocesā" 3. raksts. Grām.: Kriminālprocess. Raksti. 2005-2010. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2010, 75.-79. lpp.). Tādējādi kopš sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 pieņemšanas izdarītie grozījumi tiesību sistēmā un kriminālprocesa tiesiskajā regulējumā ir atzīstami par būtiskiem jauniem apstākļiem, tāpēc prasījums par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam nav atzīstams par jau izspriestu. Līdz ar to tiesvedība lietā ir turpināma.