12. Article

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā." 12.1. Lietā Nr. 2001-10-01 citastarp tika atzīts, ka prasības, ko taisnīgas tiesas jēdziens izvirza krimināllietas izskatīšanas procedūrai kopumā, attiecināmas arī uz lietas izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 4. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa kārtību, kādā ierosināma procedūra - kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem -, jau ir atzinusi par tādu, kas ietilpst Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā. 12.2. Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 6. punktu). Neatņemams taisnīgas tiesas elements ir taisnīgs tiesvedības procesa rezultāts, proti, taisnīgs spriedums. Procesuālie likumi izvirza vairākas prasības, kas vērstas uz taisnīga sprieduma nodrošināšanu, piemēram, tiesas objektivitāte un neitralitāte, pušu līdztiesības princips, pierādījumu pārbaude, tiesības pārsūdzēt nolēmumu apelācijas instances tiesā un citas. Šādu prasību pareizas piemērošanas un mijiedarbības rezultātā ir iespējams nonākt līdz taisnīgam spriedumam. Taisnīgam spriedumam jābūt pamatotam un tiesību normām atbilstošam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu daļas 3. punktu). Lai noskaidrotu Satversmes 92. panta jēgu, tas jāaplūko arī sasaistē ar citām Satversmes normām un principiem, tostarp tiesiskas valsts principu. Tiesiskas valsts principa būtiska sastāvdaļa ir tiesiskā noteiktība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 8. punktu un 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 12. punktu). Viena no tiesiskās noteiktības principa izpausmēm ir res judicata princips. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka res judicata princips veido Satversmes 92. pantā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu saturu. Saskaņā ar šo principu nevienam nav tiesību uz galīga un spēkā esoša sprieduma pārskatīšanu ar mērķi panākt atkārtotu lietas izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 7. un 17.3. punktu). Savu tiesību un likumisko interešu aizstāvēšana Satversmes 92. panta izpratnē nenozīmē tiesības uz bezgalīgu tiesas procesu, bet, gluži otrādi, uz procesu, kuram saprātīgā laikā jānoslēdzas ar spēkā stājušos spriedumu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 5. punktu). 12.3. Satversmes tiesas praksē vairākkārt atzīts, ka Satversmes 92. pantā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu interpretāciju var ietekmēt starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertās cilvēktiesību normas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106 10. punktu). Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu). No Konvencijas 7. protokola 4. panta otrās daļas izriet, ka atsevišķos gadījumos ir pieļaujama lietas atkārtota izskatīšana, proti, ja ir pierādījumi par jauniem vai no jauna atklātiem apstākļiem vai ja iepriekšējā procesā ir pieļautas būtiskas kļūdas, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) vairākās lietās ir atzinusi, ka par atbilstošāko veidu Konvencijas 6. panta pārkāpuma novēršanai uzskatāma lietas izskatīšana tiesā de novo vai, ja iesniegts attiecīgs lūgums, tiesvedības atjaunošana (sk., piemēram, ECT 2010. gada 20. aprīļa sprieduma lietā "Laska and Lika v. Albania", pieteikumi Nr. 2315/04 un 17605/04, 74. punktu). Turklāt ECT norāda, ka atsevišķos gadījumos ar tiesvedības atjaunošanu lietā ir iespējams pilnībā novērst acīmredzamu personas tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu, piemēram, tādu pierādījumu izmantošanu kriminālprocesā, kuri ir iegūti, pārkāpjot spīdzināšanas vai cietsirdīgas izturēšanās aizliegumu (sk., piemēram, ECT 2014. gada 11. februāra sprieduma lietā "Cēsnieks v. Latvia", pieteikums Nr. 9278/06, 65. un 78. punktu). Minētais norādījums ir pamatots ar atziņu, ka šādu pierādījumu izmantošana kriminālprocesā būtisku faktu noskaidrošanai vienmēr rada nopietnas šaubas par visa kriminālprocesa taisnīgumu un liek visu šo procesu uzskatīt par prettiesisku (sk., piemēram, ECT Lielās palātas 2010. gada 1. jūnija sprieduma lietā "Gäfgen v. Germany", pieteikums Nr. 22978/05, 66. punktu). Saskaņā ar Konvencijas 46. pantu dalībvalstīm ir juridiski saistošs ECT galīgais spriedums ikvienā lietā, kurā attiecīgā dalībvalsts ir viena no pusēm. Savukārt ECT sprieduma izpildi uzrauga Eiropas Padomes Ministru komiteja. Eiropas Padomes Statūtu 15. panta "b" punkts noteic, ka Ministru komiteja ir tiesīga pieņemt rekomendācijas dalībvalstu valdībām. Kaut arī šīs rekomendācijas nav juridiski saistošas, tās tiek pieņemtas jautājumos, kas tiek atzīti par dalībvalstu kopējās politikas jautājumiem. Eiropas Padomes Ministru komiteja 2000. gada 19. janvārī ir pieņēmusi rekomendāciju Nr. R(2000)2 "Par atsevišķu lietu pārskatīšanu vai izskatīšanu no jauna nacionālajā līmenī pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem" [Recommendation No. R (2000) 2 of the Committee of Ministers to member states on the re-examination or reopening of certain cases at domestic level following judgements of the European Court of Human Rights]. Minētajā rekomendācijā Ministru komiteja aicina dalībvalstis izvērtēt savas tiesību sistēmas, lai pārliecinātos, ka tajās ir pieejama atbilstoša iespēja pārskatīt lietas (tai skaitā atjaunojot tiesvedību) gadījumos, kad ECT atzinusi, ka ir pārkāpta Konvencija, īpaši gadījumos, kad: 1) valsts iestādes pieņemtais lēmums, ar ko pārkāptas personas cilvēktiesības, joprojām šai personai rada būtiskas nelabvēlīgas sekas, kuras nav pienācīgi novēršamas, izmaksājot kompensāciju, un kuras nav iespējams novērst citādi, kā vien pārskatot lietu vai atjaunojot tiesvedību; 2) ECT spriedums apliecina, ka: a) apstrīdētais valsts iestādes lēmums pēc būtības ir pretrunā ar Konvenciju vai b) konstatētais Konvencijas pārkāpums izriet no procesuālām kļūdām vai nepilnībām, kas ir tik būtiskas, ka rada nopietnas šaubas par apstrīdētās konkrētajā valstī īstenotās procedūras iznākuma pareizību. Arī juridiskajā literatūrā ir atzīts, ka gadījumos, kad spēkā stājušies tiesas nolēmumi, visticamāk, var tikt uzskatīti par netaisnīgiem, priekšroka dodama taisnīguma principam, nevis tiesiskās noteiktības principam (sk., piemēram: Hoffmann R. Verfahrensgerechtigkeit. Studien zu einer Theorie prozeduraler Gerechtigkeit. Paderborn: Schöningh, 1992, S. 132-133). Tātad ir iespējami gadījumi, kad tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanas labad ir jāatjauno tiesvedība lietā, kurā jau pieņemts galīgs nolēmums. 12.4. Pieteikuma par jaunatklātiem apstākļiem iesniegšana, līdzīgi kā protesta iesniegšana par spēkā stājušos tiesas nolēmumu sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu, nav uzskatāma par pārsūdzību un nav pielīdzināma tiesībām vērsties tiesā (sal.: Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 15.1. punkts). Kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem un spēkā stājušos nolēmumu jauna izskatīšana sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu ir tiesību institūti, kas veidoti kā tiesību uz taisnīgu tiesu papildu garantija likumā noteiktā gadījumā. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka kriminālprocesa atjaunošanas sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem funkcija ir atrisināt kolīziju starp taisnīguma un tiesiskās stabilitātes principiem, kas abi vienlaikus ir izsecināmi no tiesiskas valsts idejas (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 8. punktu). Kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem ir sevišķa procesuāla stadija, kas iespējama vienīgi tādā gadījumā, kad tai ir likumā noteiktais pamats. Pēc tam, kad stājies spēkā nolēmums krimināllietā, var atklāties apstākļi, kas, izskatot krimināllietu, netika ņemti vērā, jo nebija vai nevarēja būt zināmi. Šādos gadījumos taisnīgas tiesas un tās elementa - taisnīga sprieduma - nodrošināšanai jāparedz iespēja labot pieļauto netaisnību, atjaunojot kriminālprocesu, lai krimināllietas izskatīšanā tiktu ņemti vērā jaunatklātie apstākļi. Savukārt gadījumos, kad pamats kriminālprocesa atjaunošanai sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem nav konstatējams, taisnīgas tiesas nodrošināšanas labad jāparedz iespēja atteikties atjaunot kriminālprocesu, tādā veidā respektējot spēkā stājušos tiesas nolēmumu un ievērojot res judicata principu. Minētais nozīmē, ka tiesību institūta - kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem - mērķis ir nodrošināt līdzsvaru divu taisnīgas tiesas satura elementu - res judicata principa un taisnīga sprieduma - kolīzijas gadījumā. Tādējādi Kriminālprocesa likumā ietvertais regulējums par kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem ir vērtējams Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā un tiesvedība lietā ir turpināma.