16. Article

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajās normās noteiktā kārtība rada pamatotas šaubas par prokurora neitralitāti, jo galīgo lēmumu par personas pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem pieņem tās pašas prokuratūras prokurors, kura nodrošinājusi pirmstiesas kriminālprocesa virzību un valsts apsūdzības uzturēšanu tiesā. Netiekot nodrošināts arī tas, lai pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem izskatītu prokurors, kas nav uzturējis valsts apsūdzību attiecīgajā kriminālprocesā. Līdzsvaru starp res judicata principu un taisnīgu spriedumu ir iespējams nodrošināt, ja kriminālprocess sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem tiek atjaunots vienīgi gadījumos, kad tam ir tiesisks pamats, proti, ja sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem var tikt atcelti nevis visi, bet tikai tādi spēkā stājušies tiesas spriedumi, kuri neatbilst taisnīga sprieduma kritērijiem. Taisnīga tiesvedības procesa rezultāta garantija kriminālprocesā prasa, lai persona netiktu notiesāta par tādu noziedzīgu nodarījumu, kuru tā nav izdarījusi, un lai persona, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tiktu atbilstoši notiesāta (sk. arī Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 8. punktu). 16.1. Ja kādai pie tiesu varas atzara piederošai amatpersonai vai institūcijai ir piešķirtas tiesības izlemt, vai personas pieteikums atbilst likuma prasībām, tad šādai amatpersonai vai institūcijai sava lēmuma pieņemšanā jābūt objektīvai jeb neitrālai. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka viens no Satversmes 92. panta pirmā teikuma elementiem ir arī tiesas objektivitātes jeb neitralitātes garantija (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106 secinājumu daļas 2. punktu un 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 6.3. punktu). Satversmes tiesa, analizējot tiesas neitralitāti kā neatņemamu taisnīgas tiesas sastāvdaļu, atsaucoties uz ECT judikatūru, ir atzinusi, ka neitralitātes prasībai ir subjektīvais un objektīvais aspekts. Tiesai jābūt subjektīvi neitrālai - nevienam tiesnesim nedrīkst būt personiski aizspriedumi. Savukārt tiesas objektīvā neitralitāte nozīmē, ka jābūt izslēgtām jebkādām pamatotām lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubām par tiesas objektivitāti. Turklāt nozīme var būt pat šķietamībai un ir nepieciešams novērst pat šķietamu neobjektivitāti (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 13.2. un 14.2.3. punktu). Minētās atziņas par tiesas neitralitāti vienlīdz ir attiecināmas arī uz prokuratūru kā tiesu varas institūciju. 16.2. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 36. panta pirmo daļu prokurors vienā kriminālprocesā var realizēt vairākas funkcijas - izmeklēšanas uzraudzības, izmeklēšanas, kriminālvajāšanas un valsts apsūdzības funkcijas. Viens un tas pats prokurors visas šīs funkcijas var veikt viena kriminālprocesa ietvaros un visās stadijās. Turklāt saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 36. panta otro daļu prokurors atsevišķos gadījumos izlemj jautājumu par kriminālprocesa uzsākšanu un pats veic izmeklēšanu. Izmeklēšanas darbības kriminālprocesā prokurors ir tiesīgs veikt arī kā izmeklēšanas grupas dalībnieks saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 30. pantā noteikto kārtību. Tātad atsevišķos gadījumos prokurors veic arī izmeklēšanas darbības, lai noskaidrotu, vai ir noticis noziedzīgs nodarījums, kas to izdarījis un vai kādai personai par to krimināltiesiski jāatbild, un lai iegūtu attiecīgos pierādījumus. Saskaņā ar apstrīdētajām normām tieši prokuroram pēc sākotnējā kriminālprocesa izskatīšanas vietas ir piekritīga personas pieteikuma par jaunatklātiem apstākļiem izskatīšana. Saeima norāda, ka šāds regulējums izraudzīts tādēļ, lai nodrošinātu teritoriālās piekritības principa ievērošanu, jo jaunatklātu apstākļu izmeklēšana ir saistīta ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vietu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 2. sēj. 57. lp.). Tomēr šāds regulējums var radīt tādu situāciju, ka personas pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem izskata tas pats prokurors, kas iepriekš kriminālprocesā veicis izmeklēšanas darbības, kriminālprocesa uzraudzību vai kriminālvajāšanu vai arī uzturējis valsts apsūdzību. To apliecina arī apstrīdēto normu piemērošanas prakse. Ģenerālprokuratūra norāda, ka dažās prokuratūrās pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem izskata tieši tas prokurors, kura lietvedībā konkrētā krimināllieta atradusies vai kurš pildījis valsts apsūdzības uzturētāja funkcijas (sk. Ģenerālprokuratūras viedokli lietas materiālu 3. sēj. 69. lp.). 16.3. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tas pats prokurors, kurš uzturējis apsūdzību lietā, nav tiesīgs līdz galam izlemt jautājumu par to, vai lietā ir jaunatklāti apstākļi (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 10. punktu). No konstitucionālās sūdzības izriet, ka Pieteikuma iesniedzēju pieteikums par jaunatklātiem apstākļiem un sūdzība par prokurora lēmumu, ar kuru atteikta kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, tika izskatīti tajā pašā prokuratūrā, kuras prokurori attiecīgajā kriminālprocesā veica izmeklēšanas darbības kā izmeklēšanas grupas dalībnieki, kā arī veica kriminālvajāšanu un uzturēja valsts apsūdzību. Ja prokurors iepriekš ir veicis izmeklēšanas darbības vai uzturējis valsts apsūdzību kriminālprocesā, tad viņš ir sniedzis vērtējumu un paudis viedokli arī par apsūdzības pamatotību. Tāpēc var rasties pamatotas šaubas, ka viņš savu viedokli nemainīs arī tad, kad izskatīs pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem vai personas sūdzību par lēmumu, ar kuru atteikta kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, proti, izlemjot jautājumu par kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Tādējādi var rasties pamatotas šaubas par konkrētā prokurora neitralitāti. Kā Satversmes tiesa jau norādīja spriedumā lietā Nr. 2001-10-01, lai nevarētu rasties tāds iespaids, ka prokuratūra nav pietiekami objektīva, būtu nopietni apsverams šā jautājuma risinājums citās kriminālprocesu regulējošās normās vai Prokuratūras likumā (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 10. punktu). Tomēr šobrīd spēkā esošais normatīvais regulējums neizslēdz iespēju, ka pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem izskata tas pats prokurors, kurš attiecīgajā kriminālprocesā veicis izmeklēšanas darbības, izmeklēšanas uzraudzību, kriminālvajāšanu vai uzturējis valsts apsūdzību. Proti, apstrīdētās normas ne visos gadījumos ļauj novērst personu, tostarp Pieteikuma iesniedzēju, šaubas par to prokuroru neitralitāti, kuri izlemj jautājumu par kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Turklāt Satversmes tiesa jau vairākkārt atzinusi, ka likumdevējam ex officio arī pēc tiesību normu spēkā stāšanās ir iespēju robežās jāseko līdzi tam, vai tiesību piemērošanas praksē šīs normas patiešām efektīvi pilda savu uzdevumu. Ja tiek konstatēts, ka tiesību piemērošanas praksē tiesību normas nefunkcionē, tad ir nepieciešams tās pilnveidot (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 9. punktu un 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 31.5. punktu). Lai arī normatīvais regulējums kriminālprocesa atjaunošanai sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem kopumā ir vērsts uz līdzsvara panākšanu res judicata principa un taisnīga sprieduma kolīzijas gadījumā, tieši apstrīdētajās normās noteiktā kārtība atsevišķos gadījumos šādu līdzsvaru nenodrošina. Tādējādi apstrīdētajās normās noteiktā kārtība, ciktāl tā nenodrošina līdzsvaru res judicata principa un taisnīga sprieduma kolīzijas gadījumā, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.