7. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu padome (turpmāk - Advokātu padome) - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Advokātu padome nepiekrīt Saeimas viedoklim, ka kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem nav tiešā veidā saistīta ar personas pamattiesību īstenošanu. Apstrīdētās normas nosakot kārtību, kādā, iespējams, nepamatoti par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu notiesāta persona var tikt attaisnota, ja prokurors nolemj atjaunot kriminālprocesu pēc šīs personas pieteikuma. Taču, ja personai kriminālprocesa atjaunošana ir nepamatoti atteikta, tiekot būtiski aizskartas vai faktiski pat liegtas pēc būtības personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Tādējādi ar apstrīdētajām normām varot būt aizskartas Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības. Prokurors, kuram jāizskata pieteikums par jaunatklātiem apstākļiem, un amatā augstāks prokurors, kuram jāizskata sūdzība par lēmumu, ar kuru atteikta kriminālprocesa atjaunošana, neesot uzskatāmi par pilnībā objektīviem. Kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 655. panta otrās daļas 3. punkta regulējumu apstrīdētās normas radot tādu situāciju, ka prokurors, izskatot personas pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem, dod savu vērtējumu par personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam teikumam esot vērtējama tieši attiecībā uz galīgo nolēmumu, ar kuru izlemts personas pieteikums par jaunatklātiem apstākļiem. Proti, apstrīdētajās normās ietvertais mehānisms būtu uzskatāms par efektīvu un likumīgu tad, ja tiktu nodrošināts, ka tieši galīgo lēmumu par šādu pieteikumu pieņem tiesa. Izskatāmajā lietā esot svarīga apstrīdēto normu pieņemšanas vēsture. Izstrādājot Kriminālprocesa likuma projektu, neesot ņemts vērā Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 (turpmāk arī - lieta Nr. 2001-10-01) secinājumu daļas 10. punktā atzītais un apstrīdētajās normās esot nepamatoti saglabāts Latvijas PSR Kriminālkodeksa 390. panta regulējums. Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam teikumam esot analizējama kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 13. sadaļas "Spēkā esošu nolēmumu jauna izskatīšana" regulējumu. Kriminālprocesa likuma 62. un 63. nodaļas regulējums esot vērsts uz nepamatota personas tiesību aizskāruma novēršanu un taisnīga līdzsvara nodrošināšanu starp tiesiskās stabilitātes principu un taisnīguma principu, kā arī kriminālās justīcijas efektivitātes nodrošināšanu. Kriminālprocesa likuma 63. nodaļa pakļaujot tiesas kontrolei lēmumu, kas pieņemts pēc personas pieteikuma par krimināllietas jaunu izskatīšanu sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu. Savukārt apstrīdētās normas, kas ietvertas Kriminālprocesa likuma 62. nodaļā, nepakļaujot tiesas kontrolei prokurora lēmumu. Tādēļ apstrīdētajās normās noteiktā kārtība nevarot garantēt lēmuma par kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem pieņemšanas procesa tiesiskumu, likumību un objektivitāti. Arī juridiski neesot pamatojamas tik lielas atšķirības starp Kriminālprocesa likuma 62. un 63. nodaļas regulējumiem.