9. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrijas darba grupas Kriminālprocesa likuma projekta izstrādei vadītājs Mg. iur. Gunārs Kūtris - uzskata, ka apstrīdētās normas neaizskar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu, taču var tikt vērtētas kontekstā ar šā panta trešo teikumu. Kriminālprocesa likuma projekta izstrādes gaitā darba grupā neesot bijis diskusiju par regulējumu kriminālprocesa atjaunošanai sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, jo tikusi atbalstīta iepriekš spēkā bijušā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa (turpmāk - KPK) 32. nodaļas regulējuma pārņemšana. Šāda izvēle izdarīta vairāku iemeslu dēļ. Līdzšinējais regulējums esot bijis saprotams un praksē neesot radījis problēmas. Latvijā darbojoties apelācijas un kasācijas instances, kas palīdzot novērst tiesu nolēmumos iespējamās kļūdas. Prokuratūra piederot pie tiesu varas, un tās galvenā funkcija esot likumības ievērošanas uzraudzība. Jaunais Kriminālprocesa likums esot nostiprinājis tiesas objektivitāti un stingri nošķīris procesuālās funkcijas. Proti, tiesa nevarot lemt par kriminālprocesa vai kriminālvajāšanas uzsākšanu, bet skatot tai nodotās lietas un izvērtējot iesniegtos materiālus. Jaunatklāto apstākļu noskaidrošanas process, īpaši Kriminālprocesa likuma 655. panta otrās daļas 3. punkta gadījumā, obligāti ietverot pārbaudi. Šādas pārbaudes veikšana pilnībā atbilstot prokuratūras funkcijām un prokurora kompetencei. Ja ikviens pieteikums par jaunatklātiem apstākļiem būtu izskatāms tiesā, tas nozīmētu vēl vienas pārsūdzības instances noteikšanu un tādējādi arī bažas par tiesisko stabilitāti. Apgalvojums, ka apstrīdētās normas aizskar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības, esot apšaubāms. Saistībā ar apstrīdētajām normām un konstitucionālajā sūdzībā norādīto drīzāk varētu vērtēt to, vai nav aizskartas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli Konvencijas 13. panta izpratnē. Latvijā šo tiesību saturs esot "ielasāms" Satversmes 92. panta trešajā teikumā. Tomēr neesot saskatāmi arī argumenti apstrīdēto normu neatbilstībai Satversmes 92. pantam kopumā. Nosakot, ka prokurors ir tā amatpersona, kura izskata pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem un pieņem par to lēmumu, likumdevējs esot atradis saprātīgu risinājumu. Prokurora objektivitāti šādu pieteikumu izskatīšanā nodrošinot viņam Prokuratūras likumā noteiktās funkcijas un Kriminālprocesa likumā noteiktā loma kriminālprocesā. Turklāt jaunatklātie apstākļi esot tādi, kuri agrāk izskatītajā kriminālprocesā nebija zināmi, tāpēc prokuroram esot iespēja jau iztiesāto krimināllietu izvērtēt no cita - tieši no likumības - skatpunkta. Šādā gadījumā prokurors rīkojoties tāpat kā ikvienā kriminālprocesā - bez aizspriedumiem lemjot par apsūdzības grozīšanu vai atteikšanos no apsūdzības. Tomēr nebūtu pieļaujams, ka pieteikumu par jaunatklātiem apstākļiem skata tas pats prokurors, kurš uzturējis apsūdzību konkrētajā krimināllietā, jo tādējādi varot rasties vismaz šķietams interešu konflikts. Secinājumu daļa