16. Article

Lai izvērtētu, vai pastāv tiešs un konkrēts Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārums, ir jānoskaidro apstrīdēto normu tvērums, jākonstatē, vai apstrīdētās normas ir attiecināmas uz Pieteikuma iesniedzēja situāciju, un jāpārbauda, vai apstrīdētās normas radījušas pamattiesību aizskārumu. 16.1. Pieteikuma iesniedzējs apstrīd DNS likuma 1. panta 2. un 6. punkta, 4. panta, 10. panta, 18. panta pirmās daļas, kā arī Noteikumu Nr. 620 2. un 13. punkta atbilstību Satversmes 96. pantam tiktāl, ciktāl šīs normas paredz, ka no visām aizdomās turētām personām jāizņem bioloģiskais materiāls DNS profila noteikšanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē. Satversmes tiesa atzinusi, ka tai savas kompetences robežās ir jānoskaidro apstrīdētās normas un citu ar to cieši saistīto tiesību normu mērķis un patiesā jēga (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 20. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-72-01 12. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro apstrīdēto normu tvērums. 16.1.1. Tiesas sēdē tika pausti atšķirīgi viedokļi par to, vai apstrīdētās normas paredz aizdomās turētas personas bioloģiskā materiāla izņemšanu DNS profila noteikšanai tikai tad, ja kriminālprocesu virzošā amatpersona pieņēmusi lēmumu par tā noteikšanas nepieciešamību konkrētu lietas apstākļu noskaidrošanai, vai arī bioloģiskais materiāls izņemams no katras personas, kurai noteikts aizdomās turētā statuss. Saeima un Ministru kabinets tiesas sēdē uzturēja viedokli, ka par aizdomās turētas personas bioloģiskā materiāla izņemšanu DNS profila noteikšanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē katrā konkrētā gadījumā lēmumu pieņemot kriminālprocesu virzošā amatpersona (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 87. lpp.). Arī Tieslietu ministrija pauda viedokli, ka kriminālprocesu virzošajai amatpersonai visos gadījumos jāizvērtē, vai DNS profila noteikšana konkrētajā lietā ir nepieciešama (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 12. lpp.). Ģenerālprokuratūras un Valsts policijas rakstveida viedokļos bija ietverti argumenti par nosacījumiem, ar kādiem aizdomās turētās personas bioloģiskais materiāls izņemams salīdzinošās izpētes veikšanai (sk. lietas materiālu 1. sēj. 106. un 126. lpp.), bet nebija sniegta konkrēto izskatāmās lietas apstākļu analīze. Tiesas sēdē Valsts policijas un Ģenerālprokuratūras pārstāvji papildināja rakstveidā paustos viedokļus, norādot, ka gadījumos, kad aizdomās turētas personas bioloģiskais materiāls tiek izņemts ar mērķi iekļaut tās DNS profilu DNS nacionālajā datu bāzē, nenosakot ekspertīzi konkrētajā lietā, apstrīdēto normu piemērošanas priekšnoteikums ir attiecīgais personas kriminālprocesuālais statuss un DNS likuma normas (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 130. lpp. un 3. sēj. 27. lpp.). Pieaicinātā persona A. Lieljuksis pievienojās šādai apstrīdēto normu interpretācijai (sk. lietas materiālu 1. sēj. 117. lpp.). Šādu interpretāciju atzina arī pieaicinātā persona A. Bitāns (sk. lietas materiālu 1. sēj. 136. lpp.). Atbilstoši DNS likuma 13. pantam bioloģiskā materiāla izņemšanu, kā arī ziņu savlaicīgu sniegšanu Kriminālistikas pārvaldei to iekļaušanai DNS nacionālajā datu bāzē Ministru kabineta noteiktajā kārtībā nodrošina izmeklēšanas iestādes, Ieslodzījuma vietu pārvalde, prokuratūras iestādes, tiesas, ārstniecības iestādes vai ārstniecības personas. Minētās iestādes un personas ir atbildīgas par bioloģiskā materiāla izņemšanu, kā arī par ziņu savlaicīgu sniegšanu un šo ziņu atbilstību tās apliecinošiem dokumentiem. Savukārt likuma "Par policiju" 12. panta 14.2 punkts noteic, ka policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus, atbilstoši dienesta kompetencei ir tiesības DNS nacionālās datu bāzes izveidošanu un izmantošanu regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā iegūt bioloģiskos materiālus. To, ka DNS likums nosaka izmeklēšanas iestāžu pienākumu, bet likums "Par policiju" - izmeklēšanas iestāžu tiesības veikt personu identificējošas darbības, tostarp iegūt aizdomās turēto personu bioloģisko materiālu, tiesas sēdē apstiprināja gan Valsts policijas, gan Ģenerālprokuratūras pārstāvji, kā arī Tieslietu ministrija un A. Lieljuksis (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 138. lpp. un 3. sēj. 16., 27., un 63. lpp.). Izskatāmajā lietā ir materiāli, ka Drošības policijas vecākais inspektors pirmās instances tiesas sēdē liecinājis, ka visām policijas iestādēm ir pienākums izņemt aizdomās turētas personas "DNS paraugu". Tas notiekot, pamatojoties uz Noteikumiem Nr. 620, kas izdoti saskaņā ar DNS likumu. Liecinieks norādījis, ka "DNS paraugu izņemšana nav saistīta ar konkrēto kriminālprocesu, kurā Lato Lapsa ir atzīts par aizdomās turēto" (sk. lietas materiālu 1. sēj. 24. lpp.). Apstrīdētais DNS likuma 1. panta 6. punkts noteic, ka salīdzināmie paraugi ir bioloģiskais materiāls, kas ņemts citastarp no aizdomās turētām personām, lai noskaidrotu bioloģiskas izcelsmes pēdu avotu, identificētu pazudušu personu vai neatpazītu līķi. Tiesas sēdē tika pausti viedokļi, ka bioloģiskais materiāls, ko izņem iekļaušanai DNS nacionālajā datu bāzē, gan neesot salīdzināmais paraugs kriminālprocesuālā izpratnē, tomēr esot uzskatāms par paraugu, kas izmantojams personas identifikācijai (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 147. lpp. un 3. sēj. 1. un 3. lpp.). Tādējādi kriminālprocesu virzošā amatpersona Pieteikuma iesniedzēja situācijā pildīja DNS likumā noteikto pienākumu iegūt bioloģisko materiālu no aizdomās turētās personas tās DNS profila noteikšanai un tas bija nepieciešams DNS nacionālās datu bāzes veidošanai. 16.1.2. DNS likuma mērķis atbilstoši šā likuma 2. pantā noteiktajam ir izveidot DNS nacionālo datu bāzi, kas izmantojama noziedzīgu nodarījumu atklāšanā, pazudušu personu meklēšanā un neatpazītu līķu (līķa materiālu) identificēšanā, kā arī noteikt un regulēt DNS ģenētiskās izpētes rezultātu apmaiņu ar ārvalstīm un starptautiskajām organizācijām. Savukārt DNS likuma 4. pants noteic, ka DNS nacionālajā datu bāzē apkopo un glabā informāciju par DNS profiliem un ziņas par personām, kuras turētas aizdomās, apsūdzētas vai notiesātas, par neatpazītiem līķiem, par Latvijas Republikā pazudušām personām un par bioloģiskas izcelsmes pēdām. Saeimas pārstāve I. Tralmaka tiesas sēdē pauda uzskatu, ka DNS likuma mērķis saprotams tādējādi, ka vienotā datu bāzē ir apkopojami tie DNS profili, kuri noteikti, veicot kriminālprocesuālās izmeklēšanas darbības (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 94. un 102. lpp.). Šis uzskats tika pamatots ar DNS likuma projekta anotācijā norādīto. Tam pievienojās arī Ministru kabineta un Tieslietu ministrijas pārstāvji. Savukārt A. Lieljuksis tiesas sēdē uzsvēra, ka DNS likuma mērķis ir interpretējams plašāk nekā tikai kriminālprocesuālu izmeklēšanas darbību ietvaros iegūto datu apkopošana. DNS nacionālajā datu bāzē esošā informācija sekmējot pēc iespējas vairāku noziedzīgu nodarījumu atklāšanu, neaprobežojoties tikai ar vienu konkrētu kriminālprocesu. Šim viedoklim pēc būtības pievienojās arī Valsts policijas pārstāvis, Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldes DNS ekspertīžu nodaļas priekšniece O. Bergere un Ģenerālprokuratūras pārstāvis. O. Bergere skaidroja, ka regulāri notiekot DNS nacionālajā datu bāzē glabātās informācijas apmaiņa ar ārvalstīm Prīmes ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 2. lpp.). DNS likuma 4. pantā tieši norādīti DNS profila noteikšanas procedūras posmi, proti, informācijas apkopošana un glabāšana. Iztulkojot šo normu, jāņem vērā, ka uz DNS likuma pamata izdotie Noteikumi Nr. 620 reglamentē bioloģiskā materiāla izņemšanu, jo bez tā DNS ģenētiskā izpēte objektīvi nebūtu iespējama. Noteikumi Nr. 620 regulē amatpersonu rīcību visos gadījumos, kad izņemams personas bioloģiskais materiāls, tostarp nosaka kārtību, kādā tas izņemams, kārtību, kādā sagatavojams akts, kura veidlapas paraugs ietverts Noteikumu Nr. 620 1. pielikumā, un kārtību, kādā sniedzamas ziņas Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldei. Apstrīdētais Noteikumu Nr. 620 2. punkts nosaka to subjektu kategorijas, no kuriem izņemams bioloģiskais materiāls (parauga devējus), tostarp par vienu no šīm kategorijām nosaka aizdomās turētās personas. Tādējādi bioloģiskā materiāla izņemšana, kaut arī tā kā atsevišķa darbība DNS likuma 4. pantā nav tieši norādīta, ir viens no DNS profila noteikšanas procedūras posmiem. DNS likuma 10. pants paredz, kāda informācija par noziedzīga nodarījuma izdarīšanā aizdomās turēto personu iekļaujama DNS nacionālajā datu bāzē. Tādējādi šī norma noteic DNS nacionālajā datu bāzē iekļaujamās un uzglabājamās fiziskās personas datu vienības sastāvu. Savukārt DNS likuma 18. panta pirmā daļa noteic, cik ilgi DNS profilus un ziņas par aizdomās turētajām personām glabā DNS nacionālajā datu bāzē tādā gadījumā, ja kriminālprocess tiek izbeigts kopumā vai pret konkrēto personu uz reabilitējošu apstākļu pamata vai arī tiek atcelts lēmums, ar kuru attiecīgā persona atzīta par aizdomās turēto uz tāda paša pamata, kā arī tad, ja stājies spēkā personu attaisnojošs spriedums. Tāpat šī norma noteic, ka šādos gadījumos informācija no DNS nacionālās datu bāzes dzēšama, ja ir saņemts attiecīgās personas rakstveida iesniegums par tās dzēšanu, bet, ja šāds iesniegums netiek saņemts, DNS profilu un ziņas DNS nacionālajā datu bāzē glabā 10 gadus no dienas, kad Kriminālistikas pārvalde saņēmusi konkrēto lēmumu vai spriedumu. Tiesas sēdē, pretēji Saeimas un Ministru kabineta paustajam viedoklim, Valsts policijas un Ģenerālprokuratūras pārstāvji, kā arī A. Lieljuksis atzina, ka DNS likuma 1. panta 6. punkts, 4. pants, 10. pants, 18. panta pirmā daļa, kā arī Noteikumu Nr. 620 2. punkts veido vienotu regulējumu aizdomās turētu personu DNS profilu apkopošanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 133. lpp. un 3. sēj. 35. un 70. lpp.). DNS likuma mērķis ir izveidot DNS nacionālo datu bāzi, kas izmantojama ikviena noziedzīga nodarījuma atklāšanai. Satversmes tiesa atzīst, ka tādā gadījumā, ja aizdomās turēto personu DNS profili tiktu noteikti tikai ar mērķi izmeklēt konkrētu noziedzīgu nodarījumu, pamatojoties uz konkrēto kriminālprocesu virzošās amatpersonas lēmumu, DNS likuma mērķis tiktu sasniegts tikai daļēji, proti, iespējami lielāks skaits DNS profilu netiktu izmantots citu noziedzīgu nodarījumu atklāšanai. Līdz ar to, ievērojot DNS likuma mērķi un tiesas sēdē paustos viedokļus par apstrīdēto normu piemērošanu, īpaši par datu apmaiņu un sadarbību ar ārvalstīm, DNS likuma mērķa sasniegšanai atbilst tāda apstrīdēto normu interpretācija, kas ļauj DNS likuma 13. pantā noteiktajiem subjektiem izņemt DNS profila noteikšanai nepieciešamo bioloģisko materiālu no visām personām, kurām noteikts kriminālprocesuālais statuss - aizdomās turētais. Tādējādi DNS likuma 1. panta 6. punkts, 4. pants, 10. pants un 18. panta pirmā daļa, kā arī Noteikumu Nr. 620 2. punkts veido vienotu tiesisko regulējumu, kas ir pamats aizdomās turētās personas bioloģiskā materiāla izņemšanai, tās DNS profila noteikšanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē. 16.2. Apstrīdētais DNS likuma 1. panta 2. punkts noteic, ka bioloģiskas izcelsmes pēdas ir bioloģiskais materiāls, kas izņemts notikuma vietā, citastarp no aizdomās turētās personas vai tās apģērba, kā arī no cita veida lietiskajiem pierādījumiem. Savukārt apstrīdētais Noteikumu Nr. 620 13. punkts noteic, ka bioloģiskās izcelsmes pēdas noziedzīga nodarījuma vietā, citastarp no aizdomās turētās personas vai tās apģērba, kā arī no citiem lietiskajiem pierādījumiem, izņem Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Tiesas sēdē tika noskaidrots, ka Pieteikuma iesniedzēja situācijā nav piemērotas DNS likuma 1. panta 2. punkta un Noteikumu Nr. 620 13. punkta normas. Proti, konkrētajā kriminālprocesā, kurā Pieteikuma iesniedzējs atzīts par aizdomās turēto, nav izņemtas bioloģiskas izcelsmes pēdas un nav pieņemts lēmums par bioloģiskas izcelsmes pēdu avota noskaidrošanu izmeklēšanas nolūkos. Tādējādi DNS likuma 1. panta 2. punkts un Noteikumu Nr. 620 13. punkts nav attiecināms uz Pieteikuma iesniedzēja situāciju. Līdz ar to tiesvedība prasījuma daļā par DNS likuma 1. panta 2. punkta un Noteikumu Nr. 620 13. punkta atbilstību Satversmes 96. pantam saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu ir izbeidzama. 16.3. Pārbaudot, vai pastāv apstākļi, kuru dēļ jāturpina lietas izskatīšana par DNS likuma 1. panta 6. punkta, 4. panta, 10. panta, 18. panta pirmās daļas, kā arī Noteikumu Nr. 620 2. punkta (turpmākajā sprieduma tekstā ar terminu "apstrīdētās normas" tiks apzīmētas tikai šīs normas) atbilstību Satversmes 96. pantam, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētās normas ir radījušas aizskārumu Pieteikuma iesniedzēja situācijā. Lai nošķirtu gadījumus, kad persona konstitucionālo sūdzību iesniedz nolūkā aizstāvēt savas tiesības, no gadījumiem, kad persona to dara vispārības labā, piemēram, citu personu tiesību aizsardzības vai arī politisku, zinātnisku vai citādu mērķu sasniegšanas labad, nepietiek ar konstatāciju, ka persona pieder pie grupas, uz kuru tiesību norma attiecas. Personai ir jāsniedz ticams pamatojums tam, ka tiesību normas izraisītās nelabvēlīgās sekas rada tai pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 22.1. punktu). Saeima, Ministru kabinets un Tieslietu ministrija uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības nav aizskartas, jo viņš atteicies izsniegt savu bioloģisko materiālu DNS profila noteikšanai. Tiesas sēdē Saeima uzturēja viedokli, ka Pieteikuma iesniedzējs nav sniedzis argumentus tam, ka ikviena no apstrīdētajām normām viņam piemērota, radot tiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 88. lpp.). Saeimas viedoklim pievienojās arī Ministru kabinets un Tieslietu ministrija. Satversmes tiesa jau konstatējusi, ka lietas materiālos ir akts, kas apliecina, ka Pieteikuma iesniedzējam bija jānodod bioloģiskais materiāls tā ģenētiskajai izpētei, DNS profila noteikšanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē (turpmāk - DNS profila noteikšanas procedūra). Pieteikuma iesniedzējs aizkavēja uzsākto DNS profila noteikšanas procedūru, uzskatot, ka ar to tiek aizskartas viņa pamattiesības. Par atteikšanos izsniegt bioloģisko materiālu pret Pieteikuma iesniedzēju tika uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība pēc LAPK 175.2 panta. Vērtējot Pieteikuma iesniedzēja rīcību, tiesa atzinusi, ka viņam ir pienākums "piedalīties DNS nacionālās datu bāzes izveidē" (sk. lietas materiālu 1. sēj. 24. lpp.). Administratīvā pārkāpuma lietvedība nav izbeigta uz reabilitējoša pamata. Ir atzīts, ka Pieteikuma iesniedzēja rīcībā ir pārkāpuma sastāvs, un viņam izteikts mutvārdu aizrādījums. Satversmes tiesas praksē ir atzīts: lai indivīdam Satversmē garantētās tiesības varētu tikt efektīvi aizsargātas, Satversmes tiesai jāizvērtē to patiesā īstenošana (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 11.3. punktu). Turklāt Satversmes tiesa atzinusi, ka jebkādu šaubu gadījumā attiecībā uz iespējām izbeigt tiesvedību tiesai ex officio ir pienākums izskatīt lietu pēc būtības un sniegt iespējami plašāku izvērtējumu tam, vai nav pārkāptas pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 10. punktu). Lietā nav strīda par to, ka Noteikumu Nr. 620 2. punkts Pieteikuma iesniedzējam piemērots, jo viņš bija aizdomās turētā statusā. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējs piederēja pie identificētas subjektu grupas, uz kuru apstrīdētās normas attiecās kā vienots regulējums. Satversmes tiesa norāda, ka ECT ir uzsvērusi bioloģiskā materiāla un DNS profila glabāšanas īpašos riskus un tālejošās sekas, ņemot vērā to, ka attiecīgā sensitīvā informācija reāli var tikt izmantota jebkurā laikā nākotnē (sk. ECT Lielās palātas 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā "S. and Marper v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 30562/04 un Nr. 30566/04, 69. punktu). Ievērojot šo aizsargājamo datu īpašo raksturu, apstāklis, ka Pieteikuma iesniedzējam izdevies prettiesiski izvairīties no apstrīdēto normu kā vienota tiesiskā regulējuma piemērošanas, tomēr nenozīmē, ka viņš nav nokļuvis to tvērumā. Turklāt Pieteikuma iesniedzējs ir atradies tādā tiesiskā situācijā, kurā viņam radušās tiešas negatīvas sekas, proti, tika atzīts, ka viņš ir izdarījis administratīvo pārkāpumu. Līdz ar to apstrīdētās normas ir radījušas Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu.