23. Article

Noskaidrojot, vai ar apstrīdētajām normām noteiktais ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa izvērtē, vai izmantotie ierobežojošie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un vai labums, ko gūst sabiedrība no noteiktā ierobežojuma, ir lielāks par indivīdam nodarīto zaudējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-11-01 13. punktu). 23.1. Pieteikuma iesniedzējs atzinis, ka ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai esot piemērota bioloģiskā materiāla iegūšana no notiesātajiem. Sabiedrības interesēs esot operatīva noziedzīgu nodarījumu atklāšana. Ja persona ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu ir atzīta par vainīgu, tās DNS profila salīdzināšana ar citiem profiliem varbūt palīdzēšot atklāt iepriekš izdarītus noziedzīgus nodarījumus vai novērst nākotnē plānotus noziedzīgus nodarījumus. Tas atbilstot ierobežojuma mērķim. Taču Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka aizdomās turētu personu DNS profilu noteikšana esot pretrunā ar nevainīguma prezumpcijas principu kriminālprocesā un tādējādi attiecībā uz šīm personām neesot piemērots līdzeklis. Saeima nepiekrīt šim Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un norāda, ka nevainīguma prezumpcijas princips netiekot pārkāpts, jo DNS profila noteikšana nenozīmējot to, ka persona atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Savukārt Ministru kabinets ir norādījis, ka straujā tehnoloģiju attīstība, kā arī iedzīvotāju uzvedības neparedzamība radījusi izmaiņas arī noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā un atklāšanā. Arvien pieaugošais pārrobežu noziedzīgu nodarījumu skaits liekot izmeklēšanas iestāžu darbiniekiem pielāgot izmeklēšanas darbības jaunajai situācijai. Noziedzīgu nodarījumu atklāšana esot tieši atkarīga no policijas rīcībā esošās informācijas. Izraudzītais līdzeklis esot piemērots tam, lai veicinātu noziedzīgu nodarījumu efektīvu atklāšanu, panāktu krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez pārmērīgas iejaukšanās personas dzīvē, kā arī nodrošinātu preventīvo funkciju. Ministru kabinets arī uzsvēris, ka tad, ja nebūtu DNS nacionālās datu bāzes, netiktu atklāti tādi noziedzīgi nodarījumi kā, piemēram, noziegumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību, jo šādos gadījumos DNS esot viens no būtiskākajiem pierādījumiem. Arī Valsts policija, Ģenerālprokuratūra un A. Lieljuksis pievienojas šim viedoklim. ECT atzinusi, ka cīņa ar noziedzību, it īpaši ar terorismu un organizēto noziedzību, lielā mērā ir atkarīga no modernajām zinātniskajām izmeklēšanas un identifikācijas metodēm (sk. ECT 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā "S. and Marper v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 30562/04 un Nr. 30566/04, 105. punktu). Šo metožu nozīmīgums uzsvērts arī Eiropas Padomes Ministru komitejas 1992. gada 10. februāra rekomendācijas Nr. R (92)1 Par DNS analīžu izmantošanu krimināltiesību sistēmā preambulas sestajā rindkopā un Eiropas Savienības Padomes 1997. gada 9. jūnija rezolūcijas Nr. 97/C193/02 Par apmaiņu ar DNS analīžu rezultātiem preambulas pirmajā un otrajā rindkopā. Satversmes tiesa atzīst, ka aizdomās turēto personu DNS profilu noteikšana iespējamu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas stadijā ir piemērots līdzeklis ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Nosakot DNS profilu, ir iespējams ar augstu precizitātes pakāpi identificēt personu, noteikt konkrētas personas klātbūtni noziedzīga nodarījuma vietā vai saistību ar citiem iepriekš izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuru izmeklēšanas laikā noteikti DNS profili, kā arī saikni ar citām personām. Līdz ar to ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. 23.2. Izvērtējot, vai leģitīmo mērķi var sasniegt saudzējošākā veidā, jāņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Turklāt Satversmes tiesai nav tiesību noteikt, kurš līdzeklis ir vislabākais, bet ir tiesības noteikt, vai valsts izraudzītais līdzeklis ir efektīvs (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 18. punktu). Vērtējot, vai leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, Pieteikuma iesniedzējs norādījis divas alternatīvas. Viņš paudis uzskatu, ka bioloģisko materiālu no aizdomās turētām personām varētu neņemt, bet šo alternatīvu nav pamatojis ar konkrētiem argumentiem. Saudzējošāks aizdomās turēto personu tiesību ierobežojums, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, varētu būt arī tāds, ka DNS profila noteikšanai tiktu izvirzīti papildu nosacījumi, piemēram, izmeklēšanas iestādes vadītāja rīkojums, kriminālprocesu virzošās amatpersonas motivēts lēmums vai iespējamā par attiecīgo nodarījumu piemērojamā soda smagums. Saeima un Ministru kabinets pauduši viedokli, ka leģitīmais mērķis ar alternatīviem saudzējošākiem līdzekļiem nav sasniedzams (sk. lietas materiālu 1. sēj. 54. un 72. lpp.). DNS dažos gadījumos esot vienīgais līdzeklis, kā identificēt personu, kura tiek meklēta saistībā ar iespējamu dalību noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Katrs uz noziedzīga nodarījuma novēršanu, atklāšanu un pierādīšanu vērstais līdzeklis esot unikāls un atšķiroties no citiem. Šie līdzekļi cits citu papildinot, un to pielietošanai kopumā vajagot pēc iespējas efektīvākā veidā nodrošināt visu pagātnē izdarītu un nākotnē iespējamu noziedzīgu nodarījumu atklāšanu (sk. turpat). Arī Ģenerālprokuratūra un Valsts policija uzskata, ka DNS nacionālajā datu bāzē glabātajiem datiem ir īpaša nozīme noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā un atklāšanā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 107. un 128. lpp.). Tiesas sēdē pieaicinātā persona O. Bergere paskaidroja, ka Kriminālistikas pārvaldes DNS ekspertīžu nodaļas galvenie darbības virzieni ir divi. Ja ir saņemts procesa virzītāja lēmums par DNS ekspertīzes noteikšanu, eksperti veicot ekspertīzi, kas ietverot arī lietisko pierādījumu izpēti, pēdu meklēšanu un analīzi. Paralēli citi eksperti veicot DNS paraugu izpēti un attiecīgo informāciju ievadot DNS nacionālajā datu bāzē. Personu DNS paraugi faktiski nepārtraukti tiekot salīdzināti. Tādā veidā varot atklāt sakritības ar konkrētu personu vai identificēt lietiskos pierādījumus, kā arī sasaistīt vairākas lietas kopā un konstatēt noziedzīgu nodarījumu sērijas (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 149. lpp.). A. Bitāns uzskata, ka bioloģiskā materiāla izņemšana no visām aizdomās turētajām personām to DNS profila noteikšanai būtu atzīstama par prettiesisku (sk. lietas materiālu 1. sēj. 139. lpp.). Savukārt A. Lieljuksis pauž uzskatu, ka bioloģiskā materiāla iegūšanu no aizdomās turētām personām varētu ierobežot ar papildu nosacījumiem, piemēram, tādiem kā nodarījuma raksturs un bīstamības pakāpe. Veicot izmeklēšanu, DNS patlaban esot visprecīzākais praksē izmantotais personu identifikācijas līdzeklis, kas nodrošinot ļoti augstu identifikācijas ticamības pakāpi. Tas ļaujot izvairīties no nepamatotām apsūdzībām noziedzīgos nodarījumos, kurus persona nav izdarījusi, kā arī palīdzot atklāt ar citām metodēm neatklājamus noziegumus. Tomēr A. Lieljuksis uzsvēris, ka nestabilas sodu politikas apstākļos nebūtu vēlama DNS profilu noteikšanas sasaiste ar konkrētu par noziedzīgu nodarījumu paredzētu soda mēru (sk. lietas materiālu 1. sēj. 123. lpp.). Satversmes tiesa atzīst, ka DNS profila noteikšana ir unikāla personu identifikācijas metode. Gadījumos, kad personas identifikācija ar citām metodēm nav iespējama, DNS profila noteikšana var būt vienīgais efektīvais identifikācijas veids. Satversmes tiesa secina, ka noteiktu periodu tiesībaizsardzības iestādēm likumā noteiktajā kārtībā ir pieejami visu aizdomās turēto personu DNS profili, kas attiecīgi var tikt izmantoti izmeklēšanā ne tikai tā konkrētā kriminālprocesa ietvaros, kurā personai noteikts aizdomās turētā statuss. Ņemot vērā to, ka starp noziedzīgiem nodarījumiem var būt dažāda veida saistība, atzīstams, ka pēc iespējas vairāk DNS profilu aptveroša DNS nacionālā datu bāze palīdz ne tikai efektīvāk izmeklēt konkrēto noziedzīgo nodarījumu, bet arī ierobežot noziedzību, atklājot citus noziedzīgus nodarījumus, kas iepriekš vēl nav atklāti, un sekmējot noziedzīgu nodarījumu novēršanu un atklāšanu nākotnē. Tas netiktu nodrošināts, ja DNS profili tiktu noteikti tikai tajos gadījumos, kad kriminālprocesu virzošā amatpersona pieņēmusi attiecīgu lēmumu, ievērojot izmeklējamās lietas apstākļu pārbaudes nepieciešamību. DNS nacionālās datu bāzes veidošana attiecībā uz identificētu subjektu kategorijām kā leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis ir nošķirama no gadījumiem, kuros tiek pieņemti individuāli kriminālprocesu virzošās amatpersonas lēmumi kriminālprocesā. Leģitīmajam mērķim atbilst iespējami efektīvāka noziedzības novēršana un krimināli sodāmu nodarījumu atklāšana, kas nodrošināma, DNS nacionālajā datu bāzē glabājot DNS likumā noteiktu subjektu DNS profilus. Līdz ar to nepastāv saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. 23.3. Izvērtējot ierobežojuma samērīgumu, jāpārliecinās, vai nelabvēlīgās sekas, kas indivīdam rodas tā pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurai no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu). Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajām normām attiecībā uz aizdomās turētām personām esot "nesamērīgi ierobežojošs raksturs". Saeima un Ministru kabinets uzskata, ka indivīdam radītās negatīvās sekas esot mazākas nekā sabiedrības labums, kas tiekot gūts no apstrīdēto normu piemērošanas. Pamatojot sabiedrības ieguvumu, Saeima uzsver, ka noziedzības apkarošana sabiedrības interesēs ir ne tikai valsts tiesības, bet arī pozitīvs pienākums, kas citastarp izriet arī no Satversmē un Konvencijā ietvertajām cilvēka pamattiesībām un pamatbrīvībām. Turklāt šāds valsts pienākums attiecas ne tikai uz noziegumiem, kas varētu būt pastrādāti tās teritorijā, bet noteiktos gadījumos arī uz noziegumiem, kuri pastrādāti ārpus tās teritorijas un kuru atklāšanai ir nepieciešama efektīva starpvalstu sadarbība (sk. ECT 2010. gada 7. janvāra sprieduma lietā "Rantsev v. Cyprus and Russia", pieteikums Nr. 25965/04, 289. un 307. punktu). DNS likums paredzot personai saistībā ar tās datu iegūšanu un glabāšanu pietiekamus tiesību aizsardzības līdzekļus. Turklāt DNS profila noteikšana un glabāšana nacionālajā DNS datu bāzē atbilstot ne tikai sabiedrības, bet arī datu subjekta interesēm. Pateicoties noteiktajam DNS profilam, personu varot efektīvi izslēgt no aizdomās turēto loka ne tikai attiecībā uz vienu, bet, iespējams, pat vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, turklāt noteiktais DNS profils varot tikt operatīvi izmantots, piemēram, meklējot pazudušu personu. Šādu viedokli pauda arī Ministru kabinets, Tieslietu ministrija, Ģenerālprokuratūra un Valsts policija. Arī Satversmes tiesa tam pievienojas. 23.3.1. Satversmes tiesa atzinusi, ka ir spēkā šādi vispārīgi personas datu aizsardzības principi: tiesiskums, taisnīgums, minimalitāte un anonimitāte. Tiesiskums ietver sevī nosacījumu, ka personas datu izmantošana un nodošana izmantošanai citiem mērķiem nekā tie, kuriem dati sākotnēji iegūti, var notikt tikai ar personas piekrišanu vai arī uz likuma pamata. Taisnīguma princips prasa, lai informācijas iegūšana un apstrāde notiktu tādā veidā, kas izslēgtu nesamērīgu iejaukšanos datu subjektu privātumā, autonomijā un integritātē. Minimalitātes princips paredz, ka personas datu apstrāde ir aizliegta, ja vien nav nepieciešams sasniegt nozīmīgus un iepriekš skaidri noteiktus datu apstrādes mērķus. Anonimitāte nozīmē to, ka informācijas sasaistīšana ar konkrētu datu subjektu ir kļuvusi neiespējama (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 14. punktu). ECT atzinusi, ka valsts ir tiesīga uzglabāt tikai tādu personas datu apjomu, kas atbilst datu apstrādes leģitīmajam mērķim, un pieprasa pietiekamu tiesību aizsardzības līdzekļu esamību, norādot, ka to pietiekamība ir atkarīga no glabājamo personas datu apjoma, glabāšanas ilguma, datu iznīcināšanas un izmantošanas noteikumiem (sk. ECT 2001. gada 25. septembra sprieduma lietā "P.G. and J.H. v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 4478798, 44.-47. punktu un 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā "S. and Marper v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 30562/04 un Nr. 30566/04, 103. un 107. punktu). Eiropas Savienības Padome norādījusi dalībvalstīm uz nepieciešamību ievērot atbilstošus personas datu aizsardzības noteikumus, veicot savstarpēju personas datu apmaiņu. Pamatlēmumā atzīts, ka kompetentās iestādes var vākt personas datus tikai konkrētiem, precīzi formulētiem un likumīgiem mērķiem saistībā ar to pienākumiem un datus var apstrādāt tikai tam mērķim, kuram tie iegūti. Tajā arī uzsvērts, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina datu subjekta informēšana par to, ka viņa personas dati var tikt vākti, apstrādāti vai nosūtīti citai dalībvalstij [sk. Eiropas Savienības Padomes Pamatlēmuma 2008/977/TI (2008. gada 27. novembris) par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās, preambulas 27. punktu un 3. panta 1. punktu]. Attiecībā uz datu apstrādi pamatlēmums neliedz dalībvalstīm noteikt vēl stingrākus pasākumus personas datu aizsardzībai nekā tajā paredzētie, tomēr uzsver nepieciešamību nodrošināt to, ka jebkuri personas dati, ar kuriem dalībvalstis apmainās savā starpā, tiek apstrādāti likumīgi un atbilstoši pamatprincipiem. Tādējādi, vērtējot personai radītās nelabvēlīgās sekas, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētās normas atbilst šiem datu aizsardzības principiem. Apstrīdētās normas paredz DNS profila izmantošanu tikai atbilstoši DNS likuma mērķim, proti, DNS nacionālās datu bāzes veidošanai. DNS likums paredz, ka DNS nacionālajā datu bāzē iekļaujamie dati ir izmantojami noziedzīgu nodarījumu atklāšanā, pazudušu personu meklēšanā un neatpazītu līķu (līķa materiālu) identificēšanā. Satversmes tiesa atzinusi, ka apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Saskaņā ar DNS likuma 10. pantu DNS nacionālajā datu bāzē tiek iekļauts aizdomās turētās personas vārds un uzvārds, personas kods (vai dzimšanas datums), valstiskā piederība un DNS profils, krimināllietas numurs, tās iestādes nosaukums, kurā izņemts salīdzināmais paraugs, un tās personas vārds un uzvārds, kura šo paraugu izņēmusi. Līdz ar to tiek glabāts tāds informācijas apjoms, kāds objektīvi nepieciešams DNS profila identificēšanai. Saskaņā ar DNS likuma 15. pantu DNS nacionālajā datu bāzē esošie aizdomās turēto personu DNS profili un citas ziņas ir ierobežotas pieejamības informācija. DNS likuma 16. pants noteic, ka tiesības pieprasīt ziņas no DNS nacionālās datu bāzes ir vienīgi izmeklēšanas iestādēm ar prokurora piekrišanu, prokuratūras iestādēm un tiesām pirmstiesas kriminālprocesa veikšanai, lietu uzskaitīšanai un iztiesāšanai. Informācija ārvalstu tiesībaizsardzības iestādēm arī var tikt izsniegta tikai šiem mērķiem (sk. arī Eiropas Savienības Padomes 2001. gada 25. jūnija rezolūcijas "Par DNS analīžu rezultātu apmaiņu" preambulas 9. rindkopu). Noteiktā un uzglabātā DNS profila subjekts tiek anonimizēts ar sistēmas izveidota šifrējuma palīdzību, tādējādi nodrošinot viņa aizsardzību. Turklāt DNS profils kodētā (datorlasāmā) veidā tiek uzglabāts atsevišķi no informācijas, pēc kuras to var identificēt un kura noteikta DNS likuma 10. pantā. Tādējādi tiek nodrošināta datu anonimitāte (sk. lietas materiālu 1. sēj. 56. lpp.). DNS nacionālajā datu bāzē tiek glabāti precīzi dati. Lai izslēgtu iespējamas kļūdas vai neprecizitātes, informācija DNS nacionālajā datu bāzē tiek ievadīta divas reizes. Lai detalizēti fiksētu jebkuras darbības ar datiem, datu ievade, rediģēšana un piekļuve datiem tiek reģistrēta, norādot katras manipulācijas laiku un datumu (sk. turpat). Kamēr persona ir aizdomās turētā statusā kriminālprocesā, DNS profila noteikšana atbilstoši DNS likuma 1. panta 6. punktam, 4. pantam, 10. pantam un Noteikumu Nr. 620 2. punktam atbilst personas datu aizsardzības principiem, proti, tiesiskumam, taisnīgumam, minimalitātei un anonimitātei. Līdz ar to sabiedrības ieguvums no šīm apstrīdētajām normām ir lielāks nekā personas tiesībām noteiktais ierobežojums. Tādējādi minētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un atbilst Satversmes 96. pantam. 23.3.2. DNS likuma 18. panta pirmā daļa noteic DNS profilu un ziņu glabāšanas termiņu, citastarp attiecībā uz aizdomās turētām personām, gadījumos, ja kriminālprocess tiek izbeigts kopumā vai pret konkrēto personu uz reabilitējošu apstākļu pamata vai arī tiek atcelts lēmums, ar kuru attiecīgā persona atzīta par aizdomās turēto vai apsūdzēto uz tāda paša pamata, kā arī tad, ja stājies spēkā personu attaisnojošs spriedums. Datu subjektam šajā normā noteikto apstākļu iestāšanās gadījumā ir paredzētas tiesības pieprasīt, lai viņa personas dati nekavējoties tiktu dzēsti no DNS nacionālās datu bāzes. Lietā jau konstatēts, ka personas kriminālprocesuālais statuss ir vienīgais kritērijs tās DNS profila glabāšanai uz apstrīdēto normu pamata. Satversmes tiesa konstatē, ka atbilstoši DNS likuma 18. panta pirmajai daļai gadījumā, kad vairs nav tiesiska pamata personas DNS profila glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē, bet no personas nav saņemts iesniegums par datu dzēšanu, šīs personas sensitīvie dati joprojām tiek glabāti, kaut arī tā vairs nav aizdomās turētā persona. Pēc personas kriminālprocesuālā statusa maiņas, proti, gadījumā, ja kriminālprocess tiek izbeigts kopumā vai pret konkrēto personu uz reabilitējošu apstākļu pamata vai arī tiek atcelts lēmums, ar kuru attiecīgā persona atzīta par aizdomās turēto uz tāda paša pamata, kā arī tad, ja stājies spēkā personu attaisnojošs spriedums, zūd likumā noteiktais pamats, uz kura personas pamattiesības tika ierobežotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tāpēc attiecībā uz šādiem gadījumiem valstij ir pienākums noteikt tādu tiesisko regulējumu, kas paredzētu kritērijus personas tiesību atjaunošanai to sākotnējā apjomā. Tiesas sēdē tika atzīts, ka nav noteikta kārtība, kādā no personas iegūtais bioloģiskais materiāls tiek glabāts un iznīcināts pēc tam, kad ir ģenētiski izpētīts. Nav arī tāda kontroles mehānisma, kas ļautu personai pašai vai ar neatkarīgas institūcijas starpniecību pārliecināties par to, ka tās sensitīvie dati, tostarp izņemtais bioloģiskais materiāls, ir iznīcināti vai dzēsti un netiek izmantoti mērķiem, kas nav atzīstami par leģitīmiem. Satversmes tiesa arī norāda, ka DNS likuma 18. panta pirmā daļa nenoteic, cik ilgā laikā pēc personas pieprasījuma saņemšanas tās dati no DNS nacionālās datu bāzes tiek dzēsti. Tāpat valstij nav noteikts pienākums apturēt DNS profila noteikšanas procedūru gadījumā, kad tās laikā personai ir atcelts attiecīgais kriminālprocesuālais statuss un vairs nav tiesiska pamata noteikt tās DNS profilu glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē. Nav noteikts arī izņemtā bioloģiskā materiāla glabāšanas termiņš un iznīcināšanas kārtība. Satversmes tiesa nevar piekrist Saeimas paustajam viedoklim, ka personas nevēršanās ar iesniegumu par tās datu dzēšanu no DNS nacionālās datu bāzes uzskatāma par piekrišanu šo datu glabāšanai. Satversmes tiesa norāda, ka viena no Eiropas Savienības dalībvalstu datu aizsardzības reformas prioritātēm ir labāka personu pamattiesību nodrošināšana, īpaši datu aizsardzības jomā. Ņemot vērā personas bioloģiskā materiāla un DNS profila sensitīvo dabu, likuma subjektiem nepieciešams noteikt tādus pienākumus, kas nodrošinātu to, ka personas sensitīvie dati bez likumā noteiktā pamata netiek uzglabāti. DNS likumā šādi pienākumi nav noteikti. ECT judikatūrā uzsvērts, ka Konvencijas 8. pants uzliek valsts institūcijām ne vien negatīvu pienākumu atturēties no jebkādas nepamatotas iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, bet arī pozitīvu pienākumu veikt nepieciešamās darbības šo tiesību aizsardzībai (sk. ECT 1985. gada 26. marta sprieduma lietā "X and Y v. the Netherlands", pieteikums Nr. 8978/80, 23. punktu). Līdz ar to likumdevējam ir jāizveido tāds personas datu aizsardzības mehānisms, kas nodrošinātu to glabāšanas noteikumu pilnīgu atbilstību paredzētajam datu apstrādes mērķim. Satversmes tiesa uzskata, ka attiecībā uz aizdomās turētu personu bioloģiskā materiāla un DNS profila glabāšanas un dzēšanas noteikumiem likumdevējs savu pienākumu nav izpildījis. Tādējādi personai, kura bijusi aizdomās turētais kriminālprocesā, pēc šā statusa atcelšanas nav nodrošinātas visas nepieciešamās garantijas attiecībā uz tās sensitīvo datu dzēšanu, lai gan šo datu glabāšanai vairs nav likumā noteikta pamata. Līdz ar to personas tiesībām noteiktais ierobežojums ir lielāks nekā sabiedrības ieguvums un DNS likuma 18. panta pirmajā daļā ietvertais pamattiesību ierobežojums nav samērīgs. Tādējādi DNS likuma 18. panta pirmā daļa, ciktāl tā attiecas uz aizdomās turētajām personām, neatbilst Satversmes 96. pantam.