3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 96. pantam un tiesvedība lietā būtu izbeidzama. Saeima norāda, ka apstrīdētās normas neattiecoties uz Pieteikuma iesniedzēju. Neviena no apstrīdētajām normām nenosakot bioloģiskā materiāla izņemšanas pamatu. Ekspertīzes noteikšanu un citu izmeklēšanas darbību veikšanu kriminālprocesā, kā arī šādu darbību veikšanai nepieciešamā bioloģiskā materiāla izņemšanu regulējot Kriminālprocesa likums, nevis apstrīdētās normas. Pieteikuma iesniedzējs neesot apstrīdējis Kriminālprocesa normas, kas noteic pamatu salīdzināmo paraugu ņemšanai no aizdomās turētajām personām. Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības apstrīdot bioloģiskā materiāla izņemšanas pamatu, proti, normatīvo regulējumu, kas pieļauj aizdomās turēto personu DNS profilu noteikšanu un glabāšanu DNS nacionālajā datu bāzē. Saeima atzīst, ka apstrīdētās normas aizskar šīm personām Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privāto dzīvi, tomēr uzskata, ka aizskārums ir samērīgs. Saeimas pārstāve Ilze Tralmaka tiesas sēdē pauda viedokli, ka bioloģiskā materiāla izņemšana no aizdomās turētām personām kriminālprocesā nenotiekot "automātiski", pamatojoties vienīgi uz šo personu kriminālprocesuālo statusu. Procesa virzītāja pienākums esot katrā konkrētajā gadījumā veikt atsevišķu izvērtējumu un tikai tad, ja tas nepieciešams, pieprasīt DNS ekspertīzi. Tādējādi DNS nacionālajā datu bāzē tiekot apkopoti un glabāti DNS profili, kas iegūti, pamatojoties uz kriminālprocesu virzošo amatpersonu lēmumiem. Pieteikuma iesniedzējs neesot izmantojis vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ļautu jautājumu par viņa pamattiesību aizskārumu risināt pēc būtības. Proti, viņš neesot izmantojis Kriminālprocesa likumā paredzētās tiesības apstrīdēt izmeklētāja lēmuma par DNS ekspertīzes veikšanai nepieciešamā bioloģiskā materiāla izņemšanu pamatotību, iesniedzot sūdzību uzraugošajam prokuroram. DNS noteikšanas procedūrā esot nošķirami trīs posmi - bioloģiskā materiāla izņemšana, tā ģenētiskā izpēte un DNS profila glabāšana DNS nacionālajā datu bāzē. Par katru no šiem posmiem persona, kura uzskata, ka tās tiesības konkrētajā posmā ir aizskartas, varot iesniegt sūdzību uzraugošajam prokuroram un amatā augstākam prokuroram. Pieteikuma iesniedzējs nevienā procedūras posmā neesot sūdzējies par savu tiesību aizskārumu. Neesot arī konstatējams, ka ar apstrīdētajām normām būtu radīta tāda tiesiskā situācija, ko varētu atzīt par "sevišķi būtisku un kas prasītu steidzamu risinājumu". Administratīvā pārkāpuma lietvedība pret Pieteikuma iesniedzēju esot izbeigta un tādējādi neesot radījusi viņam negatīvas sekas. Tiesas aizrādījums neesot uzskatāms par administratīvo sodu un neradot Pieteikuma iesniedzējam tik smagas negatīvas sekas, kas varētu pamatot tiesvedības uzsākšanu Satversmes tiesā. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās normas esot pietiekami skaidri formulētas, lai persona, vajadzības gadījumā saņemot atbilstošu padomu, varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas. DNS likuma adresāti pamatā esot personas, kas "nodrošina kriminālprocesu un ir saistītas ar DNS nacionālās datu bāzes uzturēšanu". Kriminālprocesa virzītājiem vai izmeklēšanas grupas dalībniekiem kriminālprocesā, kuri ir ieguvuši atbilstošu izglītību un likuma normas piemēro savā ikdienas darbā, nevajadzētu apstrīdētās normas iztulkot tādējādi, ka tās pieļautu "automātisku bioloģiskā materiāla izņemšanu no visām aizdomās turētajām personām". Pēc Saeimas ieskata, izskatāmajā lietā radusies apstrīdēto normu "interpretācijas problēma", kas neesot sistēmiska un esot risināma, "skaidrojot normas interpretāciju tās piemērotājam". Ierobežojuma leģitīmais mērķis atbilstot Satversmes 116. pantā noteiktajam - sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību aizsardzība. DNS nacionālajā datu bāzē iekļautie DNS profili tiekot izmantoti noziedzīgu nodarījumu atklāšanai un novēršanai. Noteiktais ierobežojums esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. DNS nacionālajā datu bāzē uzglabāto datu lietderība noziedzīgu nodarījumu atklāšanā esot nozīmīga. Aizdomās turēto personu DNS profilu glabāšanai alternatīvi un saudzējošāki līdzekļi nepastāvot. Apsverams varētu būt vienīgi jautājums par šādu personu DNS profilu glabāšanas termiņu, bet tā noteikšana esot likumdevēja kompetencē. Pašreiz spēkā esošais 10 gadu termiņš DNS profilu glabāšanai esot noteikts, ņemot vērā kriminālatbildības noilguma termiņu, iespējas nākotnē ātrāk un efektīvāk pierādīt personas vainu vai nevainīgumu un nepieciešamību atvieglot tiesībaizsardzības iestāžu darbu noziedzīgu nodarījumu atklāšanā. Noteiktais termiņš, pēc Saeimas ieskata, esot pamatots. DNS likums paredzot valsts pienākumu, saņemot personas rakstveida iesniegumu, dzēst DNS nacionālajā datu bāzē glabātos datus. Tādējādi varot uzskatīt, ka personas, kuras pēc kriminālprocesa izbeigšanas, attaisnošanas vai aizdomās turētā statusa atcelšanas šo iespēju neizmanto, savus datus DNS nacionālajā datu bāzē glabā brīvprātīgi. Saeima uzsver, ka noziedzības apkarošana sabiedrības interesēs ir ne tikai valsts tiesības, bet arī valsts pozitīvais pienākums. Līdz ar to labums, ko iegūst sabiedrība, esot lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu. Indivīda tiesību ierobežojums esot salīdzinoši neliels. Valsts esot paredzējusi garantijas drošībai pret datu ļaunprātīgu izmantošanu, un personai esot dota iespēja ātri un vienkārši panākt savu datu dzēšanu no DNS nacionālās datu bāzes. Līdz ar to likumdevējs esot nodrošinājis saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un indivīda tiesībām uz privāto dzīvi, tādēļ apstrīdētās normas esot samērīgas. No aizdomās turēto personu bioloģiskā materiāla iegūtais un DNS nacionālajā datu bāzē iekļautais DNS profils esot saistāms ar konkrētu identificētu fizisko personu un tādējādi uzskatāms par personas datiem Fizisko personu datu aizsardzības likuma (turpmāk - Datu aizsardzības likums) izpratnē. Saeima uzskata, ka DNS nacionālajā datu bāzē netiekot uzglabāti sensitīvi personas dati, proti, ziņas par personas rasi vai veselības stāvokli, tai skaitā ziņas par iedzimtām slimībām vai ģenētiskām īpatnībām. Tādējādi ar apstrīdētajām normām noteiktais ierobežojums neskarot nedz indivīda iespējas efektīvi baudīt savas pamattiesības, nedz arī citus indivīda eksistencei vai identitātei nozīmīgus aspektus.