35. Article

Zemnieku saimniecībām zemes platības nodala dzīvojamo un ražošanas ēku tiešā tuvumā. Starpgabali pieļaujami kā pļavu un - izņēmuma gadījumos - mežu nogabali, kā arī tad, ja zeme tiek iedalīta ciematos, ražošanas centros un biezi apdzīvotās vietās dzīvojošiem iedzīvotājiem. Zemnieku saimniecības veidojamas kompaktas, robežas parasti nosakot pa situācijas dabiskajiem elementiem, ievērojot racionālu teritorijas organizāciju, zemes izmantošanas un dabas aizsardzības prasības. Mākslīgās robežas projektējamas tā, lai izveidotos mehanizētai apstrādei piemēroti lauki. Bijušo zemnieku saimniecību robežu (pēc stāvokļa uz 1940. gada 21. jūliju) saglabāšana nevar būt par šķērsli racionālai teritorijas organizācijai. Starp atsevišķām zemnieku saimniecībām nedrīkst atstāt nelielas, to robežās neietvertas platības, kuru nodalīšana citiem zemes lietotājiem ir apgrūtināta. Citu zemes lietotāju zemes nogabali kā patstāvīgi zemes lietojumi zemnieku saimniecības zemes lietojuma robežās var saglabāties tikai šādos gadījumos: - pie esošām viensētām, ja viensētu ēkas ir citas fiziskās personas privātīpašums, - pie juridisko personu īpašumā esošām ēkām un būvēm, - pie dabas aizsardzības objektiem, - pie vēstures, kultūras, arhitektūras un arheoloģijas pieminekļiem. Zemnieku saimniecību lielumu pamato mērķis un uzdevums, kādam tās tiek pieprasītas. Zemnieku saimniecību mežu platības nosaka, ievērojot teritoriālos un ekonomiskos apstākļus. Nav ieteicams iedalīt meža platību, kas pārsniedz 50 procentus no zemnieku saimniecības lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības. Šis noteikums neattiecas uz tiem bijušajiem zemes īpašniekiem (pēc stāvokļa uz 1940. gada 21. jūliju) vai viņu mantiniekiem, kuri pieprasa savas bijušās saimniecības. Maksimāli jāievēro esošo un projektēto nosusināšanas un lietējamo sistēmu robežas un meliorācijas būvju izvietojumus.