14. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Apstrīdētajā normā norādīts, ka ziņas par parādnieku tiek publiskotas ar mērķi aizsargāt bērna tiesības un veicināt vecāku pienākuma pildīšanu - uzturlīdzekļu maksāšanu, kā arī atbildīgu un godprātīgu saistību izpildi. Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu un 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18. punktu). Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertajam ierobežojumam ir divi leģitīmi mērķi: sabiedrības labklājības aizsardzība un citu personu, proti, bērnu, tiesību aizsardzība (sk. lietas materiālu 1. sēj. 39. lpp.). 14.1. Satversmes 110. pants nosaka: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības." Satversmes 110. pants citstarp paredz bērna tiesību aizsardzību. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no Satversmes 110. panta pirmā teikuma valstij izriet pienākums izveidot un uzturēt ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 9.3. punktu un 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.1. punktu). Bērnu tiesību konvencijas 3. panta 2. punkts noteic, ka ikvienam bērnam ir jābūt nodrošinātai tādai aizsardzībai un gādībai, kāda nepieciešama viņa labklājībai, ņemot vērā viņa vecāku, aizbildņu vai citu par bērnu tiesiski atbildīgu personu tiesības un pienākumus. Šajā nolūkā valstij jāveic visi attiecīgie likumdošanas un administratīvie pasākumi. Šīs konvencijas 27. panta 1. punkts uzsver ikviena bērna tiesības uz tādu dzīves līmeni, kāds nepieciešams viņa fiziskajai, intelektuālajai, garīgajai, tikumiskajai un sociālajai attīstībai. Satversmē noteiktās bērna pamattiesības ir konkretizētas arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma II nodaļā. Šā likuma 7. pantā noteikts, ka katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību. Savukārt atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10. panta pirmajai daļai bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un tādu labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina viņa pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka bērna nodrošināšana ar uzturlīdzekļiem vismaz minimālā apmērā katru mēnesi visupirms ir vecāku pienākums, kas izriet no Civillikuma 179. panta. Tādējādi tiek apmierinātas bērna vajadzības, lai viņš varētu pilnvērtīgi attīstīties sociālajā vidē, neciestu badu un būtu nodrošināts vismaz ar pirmās nepieciešamības precēm. Civillikuma 179. pantā ir ietverta arī norāde uz minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošina katrs vecāks neatkarīgi no mantas stāvokļa. Minimālo uzturlīdzekļu apmēru nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto iztikas minimumu un bērna vecumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 10. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-18-01 11. punktu). Bērnu tiesību konvencijas 27. panta 2.-4. punkts noteic, ka vecāki ir galvenie atbildīgie par bērna attīstībai nepieciešamo dzīves apstākļu nodrošināšanu savu spēju un finansiālo iespēju robežās. Savukārt valsts atbilstoši saviem apstākļiem un iespējām veic attiecīgus pasākumus, lai sniegtu palīdzību vecākiem un citām par bērnu atbildīgajām personām šo tiesību īstenošanā, un vajadzības gadījumā nodrošina materiālo palīdzību un atbalsta programmas, īpaši attiecībā uz uzturu, apģērbu un mājokli. Turklāt valsts veic arī visus attiecīgos pasākumus, lai nodrošinātu uzturlīdzekļu piedziņu no vecākiem vai citām personām, kas ir finansiāli atbildīgas par bērnu. Valstij prioritāri jāsekmē tas, lai bērns saņemtu viņa pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamos uzturlīdzekļus no saviem vecākiem. Vienīgi tad, ja vecāks bērnam minētos līdzekļus nenodrošina, valsts uz laiku sniedz bērnam materiālu atbalstu. Šo pienākumu valsts ir uzņēmusies, lai nodrošinātu Satversmes 110. panta pirmajā teikumā un Bērnu tiesību konvencijā noteikto. Vienlaikus valstij ir jāparedz mehānisms tās izmaksāto uzturlīdzekļu piedziņai no bērna vecākiem, kuri nepilda tiem ar tiesas nolēmumu noteikto pienākumu maksāt uzturlīdzekļus savam bērnam. 14.2. Bērnu pamattiesību ievērošana ir arī visas sabiedrības mērķis. Visaptveroša sabiedrības labklājība var tikt nodrošināta tikai tad, ja valsts sekmē personu, it īpaši bērnu, pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Turklāt jāņem vērā, ka Fonda finansējumu veido galvenokārt valsts budžeta dotācija un par jau izmaksātajiem uzturlīdzekļiem piedzītie finanšu līdzekļi. Līdzekļi Fonda administrācijai tiek paredzēti likumā par valsts budžetu kārtējam gadam kā atsevišķas programmas (apakšprogrammas). Fonda atbalsts tiek pārtraukts, tiklīdz vecāks spēj izpildīt prasību par minimālā uzturlīdzekļu apmēra nodrošināšanu bērnam. Sabiedrības interesēs ir arī Fonda iemaksu un izmaksu sabalansētība, proti, tas, lai tiktu atgūts pēc iespējas vairāk valsts budžeta līdzekļu, kas izmaksāti parādnieku civiltiesisko saistību segšanai. Ņemot vērā šā sprieduma 14.1. un 14.2. punktā minēto, secināms, ka apstrīdētā norma ir vērsta uz bērna tiesību aizsardzību, proti, uz to, lai viņš savai attīstībai nepieciešamos līdzekļus saņemtu no vecākiem, kā arī uz visas sabiedrības labklājību. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - Satversmes 116. pantā noteiktā citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības aizsardzība.