17. Article

Saskaņā ar apstrīdēto normu Fonda administrācijas mājaslapā tiek publiskoti parādnieka dati. Tāpēc, veicot turpmāku apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīguma pārbaudi, Satversmes tiesa visupirms izvērtēs likumdevēja rīcības nepieciešamību un atbilstību tieši attiecībā uz parādniekam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2. punktu). Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk. Tāpat tiesas kompetencē ir noskaidrot, vai likumdevējs, ierobežojot kādas personas vai personu grupas pamattiesības, pienācīgi izvērtējis, vai konkrētajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15. punktu un 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). Tiesībsargs īpaši uzmanību pievērš tam, ka apstrīdētās normas leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar citiem, personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 135. lpp.). Uz to norāda arī pieaicinātā persona biedrība "LATVIJAS CILVĒKTIESĪBU CENTRS". Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētās normas projekta (sk. Saeimā 2014. gada 19. jūnijā iesniegto likumprojektu Nr. 1186/Lp11 "Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā") izstrādes un izskatīšanas gaitā gan Ministru kabinetā, gan Saeimā ir notikusi plaša diskusija par iespējamiem alternatīviem risinājumiem, kas palīdzētu sasniegt apstrīdētās normas leģitīmo mērķi, tostarp par transportlīdzekļa izmantošanas aizliegumu, īpašumā un valdījumā vai turējumā esošo transportlīdzekļu valsts tehniskās apskates veikšanas aizliegumu. Tomēr pēc dažādu institūciju iebildumu uzklausīšanas esot secināts, ka šādi ierobežojumi nebūtu samērīgi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 194. lpp.). Latvijai saistošās Hāgas konvencijas 34. pantā ir norādīti līdzekļi, kurus valsts varētu izmantot uzturlīdzekļu piedziņas pienākuma izpildei (piemēram, ieturējumi no nodokļu kompensācijām, kredītvēstures izpētes biroju informēšana, dažādu apliecību neizdošana, apturēšana vai anulēšana). Šādus līdzekļus savā tiesiskajā regulējumā ir ieviesušas vairākas Eiropas Padomes dalībvalstis (Francija, Lielbritānija, Norvēģija, Polija, Lietuva u.c.). No Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014. gada 7. oktobra sēdes audioieraksta secināms, ka apstrīdētās normas izstrādē iesaistītās personas noraidījušas iespēju izmantot vairākus Hāgas konvencijas 34. pantā norādītos līdzekļus, atzīstot tos par nesamērīgiem (sk. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēžu audioierakstus lietas materiālu 1. sēj.). No apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem var secināt, ka likumdevējs ir apsvēris alternatīvas parādnieka pamattiesību ierobežošanai. Likumdevējam, izvēloties kādu no vairākiem potenciāli piemērotiem līdzekļiem leģitīmā mērķa sasniegšanai, ir vērtēšanas un lemšanas privilēģija. Satversmes tiesas uzdevums ir izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko tiesisko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 7.5. punktu un 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 13.2. punktu). Likumdevējs ir vērtējis to, vai konkrētajā gadījumā pastāv alternatīvi līdzekļi, kas parādniekam Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk. Šādas izvērtēšanas ietvaros likumdevējs ir izdarījis secinājumu, ka tādu līdzekļu nav. Satversmes tiesa izskatāmajā lietā nav guvusi apstiprinājumu tam, ka pastāvētu tādi līdzekļi vai to kopums, kas netika izvērtēti apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas gaitā. Ņemot vērā minēto, secināms, ka attiecībā uz parādnieku nepastāv saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.