18. Article

Izvērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu). Valstij indivīda tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ir jāievēro un jāaizsargā, un iejaukšanās attaisnojama tikai stingri noteiktos gadījumos, kad to prasa īpaši svarīgas sabiedrības intereses. Valstij ir tiesības ierobežot personas tiesības uz privāto dzīvi, ja indivīda rīcība nonāk pretrunā ar vispāratzītām morāles vai citām sociālajām normām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 11. un 14.3. punktu). Tas, vai parādniekam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums atbilst leģitīmajam mērķim, ir jāizvērtē, ievērojot bērna pamattiesības uz pilnvērtīgu attīstību (saņemot uzturlīdzekļus tieši no vecākiem), kas atbilst visas sabiedrības interesēm. Sabiedrības interesēs ir arī atgūt pēc iespējas vairāk valsts budžeta līdzekļu, kas izmaksāti parādnieku civiltiesisko saistību segšanai. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka pastāv šādi personas datu aizsardzības pamatprincipi: tiesiskums, taisnīgums, minimalitāte un anonimitāte. Šie principi uzliek likumdevējam pienākumu pieņemt tādus tiesību aktus, kas garantētu datu drošību, kā arī noteiktu samērīgus ierobežojumus to izmantošanai (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 14. punktu). Vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par parādnieka pamattiesībām nodarīto zaudējumu, to Satversmes tiesa izvērtēs, ievērojot minētos datu aizsardzības pamatprincipus. 18.1. Tiesiskuma princips ietver nosacījumu, ka personas datu izmantošana un nodošana citiem mērķiem nekā tiem, kuriem dati sākotnēji iegūti, var notikt tikai saskaņā ar personas piekrišanu vai arī uz likuma pamata (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 14. punktu). Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka parādnieka dati ir izmantoti un publiskoti uz likuma, proti, apstrīdētās normas, pamata. Līdz ar to šāda datu apstrāde atbilst tiesiskuma principam. 18.2. Minimalitātes princips paredz, ka personas datu apstrāde ir aizliegta, ja vien nav nepieciešams sasniegt nozīmīgus un iepriekš skaidri noteiktus datu apstrādes mērķus. Proti, ņemot vērā datu pienācīgas glabāšanas nozīmi, datu izmantošana pieļaujama tikai sevišķi būtisku uzdevumu veikšanai, lai aizsargātu kādas tiesiski nozīmīgas intereses (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 14. punktu). Šā sprieduma 14. punktā norādītie parādnieka datu publiskošanas leģitīmie mērķi, proti, bērnu tiesību uz attīstību un sabiedrības labklājības aizsardzība, ir uzskatāmi par nozīmīgiem un skaidri paredzētiem apstrīdētajā normā. Tomēr minimalitātes principa kontekstā ir nepieciešams noskaidrot arī to, vai publiskojamo datu apjoms atbilst datu apstrādes mērķim. Fonda administrācijas mājaslapā publisko parādnieka vārdu, uzvārdu, personas koda otro daļu un dzimšanas gadu. Saeimā 2014. gada 19. jūnijā iesniegtā likumprojekta Nr. 1186/Lp11 "Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā" anotācijā norādīts, ka šāds datu apjoms izraudzīts, lai neaizskartu to personu tiesības, kuru vārdi un uzvārdi vai pat dzimšanas gadi varētu sakrist. Satversmes tiesa piekrīt Datu valsts inspekcijas norādei, ka personas dati pēc to publiskošanas internetā kļūst pieejami neierobežotam neidentificējamu personu lokam un ir sarežģīti vai pat neiespējami kontrolēt turpmāko šo personas datu izmantošanu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 119. lpp.). Tomēr Satversmes tiesa uzskata, ka šāds publiskojamo datu apjoms pēc sava satura ir minimums, kas nodrošina iespēju identificēt personu. Tādējādi persona apzinās, ka to var identificēt un tā nevarēs noliegt faktu, ka ir iekļauta attiecīgajā sarakstā. Apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt, nepubliskojot parādnieku datus vismaz apstrīdētajā normā noteiktajā apjomā. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais parādniekam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums atbilst minimalitātes principam. Jāņem vērā, ka uz parādnieka datu publiskošanu objektīvu iemeslu dēļ nevar tikt attiecināts tāds datu apstrādes princips kā anonimitāte. 18.3. Taisnīguma princips prasa, lai informācijas iegūšana un apstrāde notiktu tādā veidā, kas izslēgtu nesamērīgu iejaukšanos datu subjektu privātumā, autonomijā un integritātē (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 14. punktu). Samērīguma princips noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Likumdevējam ir saprātīgi jāizsver visu iesaistīto pušu intereses un jāpieņem vairākuma gribai atbilstošs lēmums, kurā būtu samērīgi ievērotas skarto personu intereses (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un 2009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 13.4. punktu). Saskaņā ar apstrīdēto normu publiskojamās ziņas par parādnieku citstarp ietver informāciju par viņa ģimenes dzīvi, kā arī tādu viņa privātās dzīves aspektu, ka parādnieks objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ nepilda viņam ar likumu un tiesas spriedumu noteikto pienākumu uzturēt savu bērnu. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un intereses. Tas nozīmē, ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem, pamatojoties uz bērna interesēm, bet arī likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie vai grozītie normatīvie akti aizsargātu bērnu intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11. punktu). Bērna interešu prioritātes princips attiecas uz visiem trim valsts varas atzariem - likumdevēja varu, izpildvaru un tiesu varu. Šis princips ir jāievēro arī nosakot politikas prioritātes un virzienu. Jebkura darbība un lēmums, kas attiecas uz bērnu, ir jāveic un jāpieņem tādā veidā, lai, cik vien tas iespējams, tiktu ievērotas bērna intereses un nodrošinātas viņa tiesības. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 11. punktu). Kā secināts šā sprieduma 16. punktā, apstrīdētā norma sekmē bērna tiesības saņemt viņa pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamos līdzekļus no vecāka. Valsts prioritāte ir rūpēties par tādu dzīves apstākļu un sociālās vides veidošanu, kas nodrošinātu pilnvērtīgu bērna fizisko un intelektuālo attīstību. Bērna nodrošināšana ar uzturlīdzekļiem vismaz minimālā apmērā katru mēnesi ir vecāku pienākums, kas izriet no Civillikuma 179. panta un nekādos apstākļos nav atceļams. Satversmes tiesa ņem vērā, ka saskaņā ar Noteikumiem Nr. 5 ziņas par parādnieku no publiski pieejamā saraksta tiek dzēstas neatkarīgi no tā, vai attiecīgajai personai ir vai nav parādsaistības pret valsti, ja vien persona atsāk uzturlīdzekļu maksāšanu par kārtējo mēnesi. Turklāt apstrīdētā norma paredz labvēlīgāku regulējumu personām, kuras savu vecāka pienākumu uzturēt bērnu nespēj veikt invaliditātes vai ilgstošas darbnespējas dēļ. Lai gan arī šādā gadījumā vecāks nav atbrīvots no pienākuma nodrošināt minimālos uzturlīdzekļus bērnam, ziņas par šādiem parādniekiem netiek publiskotas Fonda administrācijas mājaslapā. Izskatāmajā lietā ir jālīdzsvaro bērna pamattiesības uz attīstību, kuru ievērošana ir prioritāra un turklāt sekmē visas sabiedrības labklājību, un tādas personas pamattiesības, kura nepilda savu pienākumu. Šādā situācijā, kad normatīvie akti piedevām paredz vairākus parādnieka tiesību aizsardzības instrumentus, priekšroka dodama bērna pamattiesībām. Līdz ar to labums, ko no parādnieka pamattiesību ierobežojuma gūst sabiedrība, ir lielāks par viņa tiesībām nodarīto zaudējumu. Apstrīdētajā normā noteiktais parādnieka pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un atbilst Satversmes 96. pantam.