19. Article

Satversmes tiesai izskatāmajā lietā ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties tiktu mazāk ierobežotas parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības. 19.1. Saeimā 2014. gada 19. jūnijā iesniegtā likumprojekta Nr. 1186/Lp11 "Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā" izskatīšanas gaitā vairākas personas norādījušas uz to, ka, izvērtējot likumdevēja rīcības proporcionalitāti, būtiska nozīme ir tam apstāklim, ka parādnieka datu publiskošanas rezultātā var tikt aizskartas ne vien paša parādnieka, bet arī citu personu tiesības un likumiskās intereses. Parādnieka datu publiskošana varot radīt bērna, sabiedrības vismazāk aizsargātās grupas locekļa, tiesību un likumisko interešu aizskārumu (sk. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēžu audioierakstus lietas materiālu 1. sēj.). Nav pieļaujams tas, ka patvaļīgi tiktu pārkāpta bērnu privātās dzīves neaizskaramība vai tiktu aizskarta viņu cieņa. Satversmes tiesa norāda, ka parādnieka bērnu identificēšanas rezultātā trešajām personām pieejamā informācija var norādīt uz to, ka bērna vecākiem bijis strīds par konkrētā vai cita bērna uzturēšanu, ka viens no vecākiem atsakās labprātīgi pildīt tiesas spriedumu un uzturlīdzekļus viņa vietā maksā valsts. Šādas informācijas nonākšana trešo personu rīcībā var radīt nelabvēlīgas sekas bērnam, piemēram, pakļaut viņu emocionālas vardarbības vai sociālas atstumtības riskam, izraisīt viņā diskomforta sajūtu. Minētās nelabvēlīgās sekas ietekmē arī bērna tiesības uz pilnvērtīgu attīstību sociālajā vidē. Vērtējot no apstrīdētās normas izrietošo parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu, likumdevējam atbilstoši bērna tiesību un interešu prioritātes principam bija jāpārliecinās par to, ka parādnieka dati tiks publiskoti tikai un vienīgi nolūkā nodrošināt bērna tiesības uz attīstību un tiek izslēgta jebkura iespēja, ka iesniedzējs datu publiskošanai piekrīt kādu citu motīvu dēļ. 19.2. Ņemot vērā citstarp arī Tiesībsarga izteikto viedokli, likumdevējs apstrīdētajā normā tās izstrādes gaitā ir iekļāvis divus nosacījumus parādnieka datu publiskošanai. Proti, datu publiskošana ir pieļaujama vienīgi tad, ja: 1) iesniedzējs tam piekritis; 2) Fonda administrācija nav saņēmusi no valsts vai pašvaldību iestādēm informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana kaitētu bērna interesēm. Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa apstrīdētajā normā ietverto jēdzienu "bērna intereses" saista ar bērnam Satversmes 96. pantā garantētajām pamattiesībām. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5. un 24. pants noteic, ka rūpes par bērna labklājību un tiesību aizsardzību visupirms ir bērna vecāku pienākums. Arī Civillikuma 177. pants paredz vecāku tiešo uzdevumu rūpēties par bērnu, nodrošināt viņa aprūpi un uzraudzību. Tādējādi vispusīgi izvērtēt parādnieka datu publiskošanas iespējamo ietekmi uz bērna interesēm vispirmām kārtām ir bērna vecāku pienākums. Satversmes tiesa uzsver, ka iesniedzēja piekrišana parādnieka datu publiskošanai pati par sevi ne vienmēr var garantēt bērna interešu aizsardzību, jo ir iespējamas situācijas, kad vecāku savstarpējo strīdu rezultātā iesniedzējs nebūs objektīvs un vēlēsies panākt uzturlīdzekļu parādnieka datu publiskošanu ar citu mērķi, pilnībā neizvērtējot bērna intereses. Uz to apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā notikušās diskusijas ietvaros ir norādījušas vairākas personas (sk. arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēžu audioierakstus lietas materiālu 1. sēj.). No apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka likumdevējs šādus apstākļus ir izvērtējis pēc būtības. 19.3. Likumdevējam bija jāizvērtē tas, vai otrais apstrīdētajā normā ietvertais mehānisms (Fonda administrācija nav saņēmusi no valsts vai pašvaldību iestādēm informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana kaitētu bērna interesēm) pilnībā garantē bērnam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību aizsardzību. Apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas gaitā nav konstatēts, ka valsts vai pašvaldību iestādes visos gadījumos nodrošinātu visaptverošu izvērtēšanu, vai attiecīgo ziņu publiskošana nekaitētu bērna interesēm. Apstrīdētā norma noteic, ka parādnieka datu publiskošanai pietiek ar to, ka informācija no valsts vai pašvaldību iestādēm nav saņemta. No Tieslietu ministrijas viedokļa izriet secinājums, ka valsts un pašvaldību iestāžu iespējas jau laikus - pirms ziņu publiskošanas - sniegt Fonda administrācijai informāciju par šādas publiskošanas kaitīgumu bērna interesēm ir vien teorētiskas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 143. un 144. lpp.). Tādējādi apstrīdētā norma neparedz kārtību, kādā bērna interešu izvērtējums būtu veicams visos gadījumos pirms parādnieka datu publiskošanas. Attiecībā uz Saeimas un Tieslietu ministrijas norādījumu, ka bērnam radušos pamattiesību aizskārumu var novērst, dzēšot parādnieka datus no publiski pieejamā saraksta, Satversmes tiesa pievienojas Datu valsts inspekcijas norādītajam, ka personas datu publiskošana internetā ir būtisks personas tiesību ierobežojums, jo šādi dati kļūst pieejami neierobežotam neidentificējamu personu lokam un līdz ar to paver iespēju šos personas datus apstrādāt neatbilstoši iecerētajam mērķim. Ja personas dati padarīti publiski pieejami, tad ir ļoti sarežģīti vai pat neiespējami kontrolēt šo datu turpmāko izmantošanu. Turklāt attiecībā uz internetā publiskotiem personas datiem nav iespējams nodrošināt visas datu subjektam Fizisko personu datu aizsardzības likuma 15. pantā noteiktās tiesības (sk. lietas materiālu 1. sēj. 119. lpp.). Tādējādi Saeimas un Tieslietu ministrijas norādītā ziņu dzēšana no publiskā saraksta pati par sevi negarantē jau notikuša bērna pamattiesību aizskāruma novēršanu. 19.4. No Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014. gada 7. oktobra sēdes audioieraksta secināms, ka Fonda administrācijas pārstāvis sēdē īpaši norādījis uz to, ka Fonda administrācijas kapacitāte nav pietiekama bērna interešu izvērtēšanai. Tamdēļ ir svarīgi, lai attiecīgā informācija no valsts un pašvaldību iestādēm tiktu saņemta (sk. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēžu audioierakstus lietas materiālu 1. sēj.). Šajā sakarā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā pirms likumprojekta izskatīšanas trešajā lasījumā sniegtais ierosinājums lemt par iespēju papildināt likumprojektu ar nosacījumu, ka informācijas publiskošana nenotiek arī tad, ja Fonda administrācijas rīcībā ir arī citā veidā iegūta informācija un tās izvērtējums liecina par bērna interešu iespējamu aizskārumu informācijas publiskošanas gadījumā, pēc būtības netika apspriests (sk. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēžu audioierakstus lietas materiālu 1. sēj.). Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka izskatāmajā lietā būtiska nozīme ir bērnu tiesību aizsardzībai. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (institūcija, kas nodrošina normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību un kontroli bērnu tiesību aizsardzības jomā) izskatāmajā lietā ir vērsusi uzmanību uz to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā tās atzinums netika pieprasīts, kā arī uz Bērnu tiesību konvencijas 27. pantu, atbilstoši kuram valstij jāveic visi attiecīgie pasākumi, lai nodrošinātu uzturlīdzekļu piedziņu no vecākiem vai citām personām, kas ir finansiāli atbildīgas par bērnu. Tomēr no inspekcijas sniegtā viedokļa izriet arī tas, ka attiecīgā regulējuma piemērošanas gadījumā jārēķinās ar iespējamību, ka bērna tiesības uz privāto dzīvi un personas neaizskaramību tiek pārkāptas, lai gan šī iespējamība ir neliela (sk. lietas materiālu 1. sēj. 112. lpp.). No minētā, kā arī lietas materiālos pieejamās informācijas par personu lūgumiem dzēst parādnieku datus no publiskā saraksta, jo to pieejamība varētu kaitēt parādnieka bērna interesēm (sk. lietas materiālu 1. sēj. 195. lpp.), izriet secinājums, ka parādnieka datu publiskošana skar bērna pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tātad šis bērna tiesību ierobežojums apstrīdētās normas izstrādāšanas un pieņemšanas gaitā bija jāizvērtē. 19.5. Satversmes tiesa norāda, ka parādniekam var būt gan tādi bērni, kuri atrodas iesniedzēja aprūpē un kuru uzturam maksāt līdzekļus parādniekam ir pienākums saskaņā ar tiesas nolēmumu, gan arī citi bērni, kuri neatrodas iesniedzēja aprūpē. Apstrīdētās normas pirmās daļas 1. punktā minētā iesniedzēja piekrišana attiecas vienīgi uz tādu parādnieka bērnu tiesību aizsardzību, kuri ir iesniedzēja aprūpē. Tātad pirms parādnieka datu publiskošanas tai personai, kuras aprūpē atrodas parādnieka bērns, bet kura nav iesniedzējs, nav iespēju uzzināt par parādnieka datu potenciālo publiskošanu un normatīvie akti nedod viņai iespēju pirms datu publiskošanas izteikt savu viedokli. Tādejādi šī persona nekādā veidā nevar kavēt attiecīgo datu publiskošanu. Saeima savā viedoklī pēc iepazīšanās ar izskatāmās lietas materiāliem ir norādījusi, ka kopš brīža, kad uzsākta parādnieku datu publiskošana, Fonda administrācija ir saņēmusi divus lūgumus dzēst parādnieka datus no publiskā saraksta, jo to publiska pieejamība varētu kaitēt to parādnieka bērnu interesēm, kuri nav iesniedzēja aprūpē. Katrā no abiem minētajiem gadījumiem šādu lūgumu attiecībā uz savu un parādnieka bērnu iesniegusi parādnieka nākamā laulātā, proti, persona, kura apstrīdētajā normā nav minēta. Šie lūgumi esot apmierināti (sk. lietas materiālu 1. sēj. 195. lpp.). No minētā izriet, ka ziņas par parādnieku saskaņā ar apstrīdēto normu tiek publiskotas, lai gan pirms tam valsts un pašvaldību iestādes vispār nevērtē arī tā viņa bērna intereses, kurš ir citas personas, nevis iesniedzēja aprūpē, un ka apstrīdētā norma nenodrošina pienācīgu kārtību, kādā izvērtējama parādnieka datu publiskošanas ietekme uz šāda bērna interesēm. Apstrīdētajā normā nav ietverts tiesiskais regulējums, kas pēc būtības nodrošinātu, ka tiek izvērtēts, vai datu publiskošana nekaitēs to parādnieka bērnu interesēm, kuri nav iesniedzēja aprūpē. Apstrīdētās normas ietekme uz šiem bērniem likumprojekta izstrādes un pieņemšanas gaitā netika vērtēta. 19.6. Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas gaitā likumdevējs bērna pamattiesības ir vērtējis vienīgi bērna attīstības aspektā. Likumdevējs nav noskaidrojis, vai konkrētajā gadījumā nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk. No šā sprieduma 19.3.-19.5. punktā izdarītajiem secinājumiem izriet, ka parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības mazāk aizskartu tāds regulējums, atbilstoši kuram parādnieka dati būtu publiskojami tikai tad, ja Fonda administrācija no valsts vai pašvaldību iestādēm ir saņēmusi informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana nekaitēs bērna interesēm. Tātad attiecībā uz parādnieka bērnu pastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Līdz ar to parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums neatbilst samērīguma principam. 19.7. Satversmes tiesa vērš uzmanību uz apstrīdētās normas specifisko dabu un vienlaicīgo ietekmi uz vairākām personu grupām. Proti, apstrīdētā norma ierobežo gan parādniekam, gan viņa bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības. Attiecībā uz parādnieku šis ierobežojums ir samērīgs, bet attiecībā uz parādnieka bērnu nav samērīgs. Apstrīdētās normas neatbilstība Satversmei, ciktāl runa ir par parādnieka bērna pamattiesību ierobežojumu, izriet no apstrīdētajā normā ietvertās vispārējās parādnieku datu publiskošanas kārtības. Šī neatbilstība izpaužas tādējādi, ka, Satversmes tiesai atzīstot apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 96. pantam vienīgi tiktāl, ciktāl tā attiecas uz parādnieka bērnu, parādnieku datu publiskošana netiks pārtraukta un turpinās nesamērīgi ierobežot parādnieku bērnu pamattiesības. Ņemot vērā bērna tiesību prioritāro nozīmi, šādos apstākļos parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību aizsardzību var nodrošināt tikai visa apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma atzīšana par neatbilstošu Satversmei. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96. pantam.