2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka Fonda likuma 5.1 pants (turpmāk - apstrīdētā norma) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 96. panta vārdiem "ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves [..] neaizskaramību". Pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās Tiesībsargs ar 2015. gada 12. marta vēstuli ir vērsies pie institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimas - un aicinājis to līdz 2015. gada 25. maijam atcelt apstrīdēto normu. Saeima neesot atbildējusi uz šo vēstuli un neesot novērsusi tajā minētos trūkumus. Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktā Fonda parādnieku datu publiskošana ir personu privātās dzīves ierobežojums. Šā ierobežojuma leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības aizsardzība, kas izpaužoties kā bērnu tiesību aizsardzība un vecāku pienākumu izpildes veicināšana. Ievērojamu valsts budžeta līdzekļu novirzīšana uzturlīdzekļu parādnieku civiltiesisko saistību segšanai neatbilstot sabiedrības interesēm. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Atšķirībā no apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā norādītā Igaunijas tiesiskā regulējuma piemēra Fonda parādnieki pārsvarā esot personas, kuras normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir atzītas par tādām, kas nespēj samaksāt tiesas piespriestos uzturlīdzekļus. Apstrīdētā norma paredzot izņēmumu tikai attiecībā uz vienu to parādnieku grupu, kuri objektīvi nevar samaksāt uzturlīdzekļus, proti, attiecībā uz personām, kas nestrādā darbnespējas dēļ. Apstrīdētā norma neparedzot izņēmumus attiecībā uz citām personām, kurām nav naudas uzturlīdzekļu maksāšanai, kā arī neparedzot individuālu izvērtējumu attiecībā uz, piemēram, to, vai konkrētas personas ilgstošā bezdarba pamatā ir subjektīvi vai objektīvi iemesli. Šādu personu datu publiskošana esot uzskatāma vienīgi par sabiedrības mazāk kvalificētās daļas stigmatizāciju un publisku pazemošanu, bet nepalīdzot uzlabot šo personu mantisko stāvokli un neveicinot uzturlīdzekļu maksāšanu. Panāktos uzlabojumus uzturlīdzekļu izmaksas pienākuma izpildē nevarot viennozīmīgi saistīt tikai ar apstrīdētās normas spēkā stāšanos. 2015. gadā esot pieaudzis atalgojuma līmenis, un tas arī veicinot personu oficiālo nodarbinātību un labklājības pieaugumu. Tiesības iepazīties ar parādnieka datiem varētu paredzēt vienīgi personām, kurām tas nepieciešams darba vajadzībām. Pietiekami plašu šādu personu loku līdz apstrīdētās normas pieņemšanai esot noteikuši šobrīd jau spēku zaudējušie Ministru kabineta 2007. gada 20. novembra noteikumi Nr. 781 "Kārtība, kādā reģistrē personas, kurām izmaksāti uzturlīdzekļi no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, un parādniekus, kā arī izsniedz ziņas par minētajām personām". Pašlaik minēto jautājumu regulējot Ministru kabineta 2015. gada 6. janvāra noteikumi Nr. 5 "Noteikumi par Uzturlīdzekļu garantiju fonda iesniedzēju un parādnieku reģistru" (turpmāk - Noteikumi Nr. 5). Padarot uzturlīdzekļu parādnieku datus pieejamus jebkurai personai, esot panākts tāds rezultāts, ka datu apstrāde notiek ārpus nepieciešamā apjoma un neatkarīgi no tai paredzētā mērķa. Apstrīdētās normas leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, veicot pasākumus iedzīvotāju maksātspējas veicināšanai un nodrošinot to, ka tiek efektīvi piemērots Krimināllikuma 170. pants, kurā paredzēta personas saukšana pie kriminālatbildības par ļaunprātīgu izvairīšanos apgādāt savus bērnus un dot viņiem uzturu. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot adekvāts. Bērna tiesības saņemt uzturlīdzekļus apstrīdētā norma tiešā veidā neskarot, jo tās tiekot nodrošinātas neatkarīgi no finansējuma avota. Tātad būtībā tiekot nodrošināts līdzsvars nevis starp divām pamattiesībām, bet gan starp sabiedrības ekonomiskajām interesēm un uzturlīdzekļu parādnieku tiesībām. Personas datu aizsardzībai esot fundamentāla nozīme personas privātās dzīves tiesību respektēšanā. Šādu tiesību ierobežošanā valsts rīcības brīvība esot šaurāka. Apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežojot atsevišķu personu integritāti, citstarp tiesības lemt par saviem datiem, jo paredzot personu apkaunojošas informācijas publiskošanu pretēji personas gribai un neatkarīgi no personas objektīvajām iespējām novērst šādas informācijas publiskošanas pamatā esošos apstākļus. Pat ja tiktu pieņemts, ka apstrīdētā norma daļēji sekmējusi uzturlīdzekļu maksāšanas pienākuma izpildi, valsts varot izmantot nevis jebkādus, bet tikai tādus līdzekļus, kas ir absolūti nepieciešami un samērīgi ar personas pamattiesību ierobežošanas mērķi. Arī tajos gadījumos, kad persona subjektīvu iemeslu dēļ nepilda tai ar likumu un tiesas nolēmumu uzlikto pienākumu, valstij esot detalizēti jāizvērtē un jāpamato personas datu publiskošanas nepieciešamība, jo cilvēktiesību standarti attiecoties arī uz likumpārkāpēju. Datu pārpubliskošana un izmantošana negodprātīgiem mērķiem radīšot vēl lielākus personu tiesību pārkāpumu riskus nekā trešo personu interese par šiem datiem. Jo plašāks publiskoto personas datu apjoms, jo lielāka iejaukšanās personas privātajā dzīvē. Personu identificējošu datu publiskošana varot novest pie nelikumīgas šo datu tālākas apstrādes. Turklāt informācija interneta vidē neesot izdzēšama neatgriezeniski, jo jebkura persona varot to lejupielādēt. Apstrīdētā norma arī nenodrošinot Fizisko personu datu aizsardzības likuma 15. pantā noteiktās datu subjekta tiesības saņemt ziņas par personām, kurām izsniegti viņa personas dati. Katra ielūkošanās personas datos piešķirot datu subjektam tiesības iepazīties ar šīs informācijas saņēmējiem. Uzturlīdzekļu parādnieka datu publiskošana skarot ne tikai viņa paša, bet arī viņa bērna tiesības uz privāto dzīvi. Ziņas, kas jebkādā veidā varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai vai psiholoģiskā līdzsvara saglabāšanai, neesot izpaužamas. Ar apstrīdēto normu tiekot pieļauta tādas informācijas publiskošana, ka starp bērna vecākiem bijis strīds par bērna uzturēšanu, ka viens no vecākiem atsakās labprātīgi pildīt tiesas spriedumu un uzturlīdzekļus viņa vietā maksā valsts. Šādas informācijas nonākšana trešo personu rīcībā varot radīt nelabvēlīgas sekas bērnam, piemēram, pakļaut viņu emocionālas vardarbības vai sociālas atstumtības riskam. Turklāt esot iespējams arī tas, ka ģimenes strīdu rezultātā iesniedzēji ne vienmēr būs objektīvi un rīkosies atbilstoši bērna interesēm. Kaitējumu bērnam varot radīt pats ziņu publiskošanas fakts, bet valsts vai pašvaldību iestādēm pirms ziņu publiskošanas nebūšot informācijas par iespējamo kaitējumu un Fonda administrāciju tās varēšot informēt tikai pēc tam, kad bērna tiesību aizskārums jau būs noticis. Tātad apstrīdētā norma neparedzot preventīvu mehānismu. Apstrīdētās normas izstrādes gaitā vispār neesot vērtēta publiskotās informācijas iespējamā ietekme uz parādnieka jaunās ģimenes locekļiem, tostarp bērniem. Šādos gadījumos iepriekšējais laulātais neesot uzskatāms par personu, kas būtu spējīga objektīvi izvērtēt iespējamo kaitējumu parādnieka bērniem, kas dzimuši viņa nākamajā laulībā. Apstrīdētā norma neparedzot konkrētu valsts institūciju, kurai būtu pienākums pirms datu publiskošanas izvērtēt iespējamo kaitējumu bērna interesēm. Tas apstāklis, ka iesniedzējs jebkurā brīdī var pieprasīt publiskoto parādnieka datu dzēšanu, esot vērtējams pozitīvi. Tomēr esot pamats bažām, ka iesniedzējs datu dzēšanu pieprasīs tikai pēc tam, kad būs konstatējis bērna interesēm nodarīto kaitējumu, turklāt bērns arī turpmāk varot tikt pakļauts emocionālai vardarbībai.