3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Tiesībsarga viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 96. pantam. Saeima norāda, ka Tiesībsargs nav apšaubījis apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96. pantā nostiprinātajām tiesībām uz mājokļa un korespondences neaizskaramību, tādēļ lietā esot vērtējama vienīgi apstrīdētās normas atbilstība personas tiesībām uz privāto dzīvi. Saeima piekrīt, ka apstrīdētā norma ierobežo personu tiesības uz privāto dzīvi. Izskatāmajā lietā neesot strīda par to, ka minētais ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu, pietiekami skaidri formulētu un publiski pieejamu likumu. Papildus apstrīdētajā normā norādītajiem mērķiem uzturlīdzekļu parādnieku datu publiskošanai esot arī preventīvs mērķis - mazināt uzturlīdzekļu nemaksātāju skaitu nākotnē, kā arī informēt sabiedrību par tām personām, kuru civiltiesisko saistību izpildei tiek izmantoti ievērojami valsts budžeta līdzekļi. Apstrīdētā norma aizsargājot bērna tiesības un interesi saņemt viņa attīstībai nepieciešamo finansiālo atbalstu no saviem vecākiem. Tādējādi apstrīdētās normas mērķi atbilstot tādiem leģitīmajiem mērķiem kā sabiedrības labklājības un citu personu tiesību aizsardzība. Izstrādājot apstrīdēto normu, likumdevējam vajadzējis atrast saprātīgu līdzsvaru starp bērna un sabiedrības interešu aizsardzību un tā vecāka tiesību aizsardzību, kurš nepilda sava bērna uzturēšanas pienākumu. Gadījumos, kad likumdevējam ir jānodrošina saprātīgs līdzsvars starp konkurējošām indivīdu pamattiesībām, likumdevējs baudot zināmu rīcības brīvību. Datu aizsardzības jomā dažādu valstu prakse varot būt atšķirīga. Tādēļ izskatāmajā lietā, vērtējot likumdevēja izraudzīto leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli, būtu jāņem vērā arī Latvijas specifiskais tiesiskais un sociālais konteksts. Apstrīdētā norma esot bijusi nepieciešama, jo nemitīgi pieaudzis to personu skaits, kuras nepilda uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu. Bērna nodrošināšana ar viņa vajadzību apmierināšanai nepieciešamajiem līdzekļiem visupirms esot bērna vecāku pienākums neatkarīgi no viņu mantiskā stāvokļa. Uz vecākiem gulstoties atbildība par to, vai viņi dara visu, kas iespējams, lai nodrošinātu savu bērnu ar iztikas līdzekļiem. Diemžēl vairāk nekā divas trešdaļas Fonda parādnieku esot darbspējīga vecuma personas, kas nepilda savu ikmēneša pienākumu izmaksāt uzturlīdzekļus minimālajā apmērā vienam bērnam. Tomēr likumdevējs esot atzinis, ka pastāv arī tādu personu grupas, kuras veselības stāvokļa dēļ nav spējīgas nodrošināt uzturlīdzekļu izmaksu saviem bērniem. Būtiska nozīme esot tam, ka saskaņā ar Noteikumu Nr. 5 7.3 6. punktu parādnieka dati tiekot dzēsti ar brīdi, kad viņš veicis kārtējo maksājumu, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav atmaksājis visu parādu. 2007. gada 23. novembra Hāgas konvencijas par uzturlīdzekļu bērniem un cita veida ģimenes uzturēšanas līdzekļu pārrobežu piedziņu (turpmāk - Hāgas konvencija) skaidrojošajā ziņojumā esot norādīts, ka tās 34. pantā ietvertais saraksts nav izsmeļošs un tikai ilustrē līdzekļus, ko valsts varētu izmantot uzturlīdzekļu piedziņas pienākuma izpildei. Esot pieļaujami arī tādi līdzekļi, ar kuriem tiek izdarīts spiediens uz parādnieku, tādā veidā netieši viņu piespiežot attiecīgos maksājumus veikt. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Fonda administrācijas sniegtā informācija apliecinot, ka gan pēc apstrīdētās normas pieņemšanas, gan parādnieku datu publiskošanas esot vērojama būtiska uzturlīdzekļu izmaksas pienākuma izpildes uzlabošanās. Tiesībsargs neesot norādījis uz tādiem personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, ar kuriem leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē, saudzējot bērna intereses. Kriminālsoda piemērošana par ļaunprātīgu izvairīšanos no bērna uzturēšanas esot viens no iespējamiem parādnieku motivēšanas veidiem, tomēr tam nevajadzētu būt galvenajam mērķa sasniegšanas līdzeklim. Šāda soda piemērošana bērna vecākam varot atstāt negatīvu iespaidu ne tikai uz bērnu, bet arī uz parādnieka spēju konkurēt darba tirgū. Apstrīdētās normas izstrādes procesā esot vērtēta tobrīd likumos paredzēto mehānismu darbības efektivitāte un secināts, ka tie nav pietiekami efektīvi, lai motivētu parādniekus maksāt uzturlīdzekļus. Esot jāņem vērā arī tas, ka parādnieki bieži vien ir nodarbināti nelegāli vai arī viņiem faktiski piederošā manta juridiski ir citu personu īpašumā. Tādējādi nepastāvot citi, personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Publiskojamās ziņas par parādnieku, kā arī to aktualizēšanas un dzēšanas kārtība atbilstot Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvencijas par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi un Fizisko personu datu aizsardzības likuma prasībām. Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir atbilstošs, vajagot ņemt vērā to, ka saskaņā ar apstrīdēto normu tiek publiskotas ziņas par personām, kuras nepilda tām ar likumu un tiesas nolēmumu uzlikto pienākumu. Bērna interesēs esot ne tikai saņemt finanšu līdzekļus neatkarīgi no to izcelsmes avota, bet arī apzināties, ka vecāki izvēlas viņu ar šiem līdzekļiem nodrošināt. Vajagot ņemt vērā arī to, ka parādnieku civiltiesisko saistību segšanai tiek izmantoti ievērojami valsts budžeta līdzekļi un līdz ar to pamatota esot ne tikai sabiedrības interese par šo līdzekļu izlietojumu, bet arī tādu mehānismu izstrāde, kuri varētu mazināt šo līdzekļu apmēru. Tādējādi sabiedrības ieguvums esot lielāks par parādnieka tiesībām nodarīto kaitējumu. Publiskojamās ziņas par parādniekiem pašas par sevi neesot uzskatāmas par tādām, kas kaitētu bērna interesēm. Kaitējuma iespējamība esot izvērtējama katrā konkrētajā gadījumā. Atbilstoši nacionālajiem un starptautiskajiem tiesību aktiem šāda izvērtēšana visupirms ir tā vecāka pienākums, kura aprūpē bērns atrodas. Turklāt tieši tas vecāks, kurš dzīvo kopā ar bērnu, vislabāk varot izvērtēt to, vai parādnieka datu publiskošana neatstās negatīvu iespaidu uz bērnu. Likumdevējs apstrīdētās normas izstrādes gaitā esot ņēmis vērā Tiesībsarga paustās bažas un apstrīdētajā normā iekļāvis nosacījumu, ka ziņas par parādnieku nav publiskojamas, ja no valsts vai pašvaldību iestādēm saņemta informācija par to, ka šo ziņu publiskošana kaitētu bērna interesēm. Šis nosacījums esot detalizēts Noteikumos Nr. 5. Tādējādi likumdevējs, izdodot apstrīdēto normu, esot ņēmis vērā bērna labākās intereses un nodrošinājis atbilstošus šo interešu aizsardzības mehānismus.