7. Article

Pieaicinātā persona - Datu valsts inspekcija - atbilstoši tās rīcībā esošajai informācijai pieļauj, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96. pantam. Pieaicinātā persona vērš uzmanību uz Eiropas Komisijas direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 29. panta darba grupas 2014. gada 27. februāra atzinumā Nr. 01/2014 norādītajiem secinājumiem. Attiecībā uz datu apstrādi vajagot regulāri no jauna izvērtēt pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, lai būtu pārliecība par to, ka iemesli, ar kuriem tika pamatoti konkrētās problēmas risinājumi, joprojām ir aktuāli. Datu aizsardzības sakarā esot konstatējama zināma elastība, tāpēc esot iespējams ņemt vērā arī ar kultūru saistītus aspektus. Neesot konstatējams, ka apstrīdētās normas izstrādāšanas un pieņemšanas gaitā būtu vērtēts tas, vai problēmu nevar atrisināt ar citiem apstrīdētās normas projekta anotācijā norādītajiem līdzekļiem (ieturējumi no parādnieka darba samaksas, bankas kontiem, nodokļu kompensācijām, kredītvēstures izpētes biroju informēšana, dažādu apliecību neizdošana, apturēšana vai anulēšana u.c.). Šādi līdzekļi mazāk ierobežotu personas tiesības uz tās datu aizsardzību. Apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā esot akcentēts tikai vispārīgs apgalvojums, ka izraudzītais risinājums ir vispiemērotākais. Šāda pieeja neatbilstot Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) un Eiropas Savienības Tiesas praksei. Pastāvot šaubas, vai labums, ko no apstrīdētās normas piemērošanas gūst sabiedrība, ir lielāks par konkrētu personu pamattiesību ierobežojumu. Personas datu publiskošana internetā paverot plašas iespējas turpmāk šos datus izmantot nelikumīgi un tādējādi esot daudz būtiskāks personas pamattiesību ierobežojums nekā personas datu apmaiņa divu personu starpā. Apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā attiecīgā interneta vietnē esot pieejami vairāki tūkstoši fizisko personu datu, attiecībā uz kuriem var izmantot interneta meklētājprogrammas. Šajā gadījumā neesot iespējams nodrošināt visas Fizisko personu datu aizsardzības likuma 15. pantā ietvertās datu subjektu tiesības. Tādējādi apstrīdētā norma būtiski ierobežojot tiesības uz personas datu aizsardzību, un šo ierobežojumu varot attaisnot tikai neapšaubāms tā rezultātā radies ieguvums. Personas datu publiskošanas rezultātā nodarītais kaitējums bērna interesēm ne vienmēr esot iepriekš paredzams. Tas, cik daudzos gadījumos valsts un pašvaldību iestādes ir informējušas Fonda administrāciju par to, ka attiecīgo ziņu publiskošana kaitētu bērna interesēm, būtu ņemams vērā, vērtējot apstrīdētās normas ietekmi uz bērna interešu ievērošanu. Izskatāmās lietas ietvaros neesot iespējams pārliecināties par to, vai apstrīdētās normas piemērošana nodrošina tās mērķa sasniegšanu un apmierina neatliekamās sociālās vajadzības.